«Pagaidām ir tā, kā ārsts solīja. It kā jau viss ir kārtībā un par 90% viss ir atjaunojies, tomēr rētaudi paliek un tam nepieciešams laiks. Katrā ziņā spēlēt tas man netraucē, tomēr svarīgi ir labi iesildīties pirms mačiem un treniņiem. Vienīgi no rītiem, kad izkāpju no gultas, tad jūtams stīvums. Taču tas ir normāli, vienkārši jāpaiet laikam,» stāsta Sorokins.

«Ārsti atļāva sākt lēkt smiltīs no janvāra vidus, tomēr uz maksimālu slodzi varēju trenēties tikai pēc pusotra mēneša. Arī Sašam pagājušā gada nogalē bija operācija (žoklim), bet es pēc operācijas trenējos pie Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) fizioterapeita Mareka Osovska, tādejādi janvārī abi atsākām treniņus kopā. Tagad jau jūtos labi, vienīgi ar lielajiem svariem uz kājām strādāt nevaru. Taču sobrīd tas nemaz nav vajadzīgs,» noarāda Ruslans.

Pēdējie trīs Pasaules kausa posmi, kuros tiks skaitīti punkti olimpiskajā rangā, risināsies Eiropā. Sorokins atzīst, ka lielas nozīmes sacensību vietai nav, taču viņam netīk liels karsums. «Galvenais, lai nav ļoti karsts. Tāpat Eiropā ir labi, ka nebūs nepieciešama aklimatizācija un nebūs tik ilgi pārlidojumi. Jāatzīst, ka Šanhajā ar to bija problēmas, jo tieši trešajā dienā, kas ir visgrūtākā, iekrita spēles.»

Ruslans pagaidām vēl nemāk atbildēt uz jautājumu par to, vai ziemā viņš atkal pievērsīsies klasiskajam volejbolam. «Šobrīd nevaru to komentēt. Jāskatās, kā būs pēc olimpiskajām spēlēm. Katrā ziņā domā spēlēt zālē man ir, taču nezinu, vai tas būs jau šogad vai pēc gada.»

Pēdējās sacensībās - Pekinas «Grand Slam» posmā - Sorokins/Samoilovs izcīnīja piekto vietu, turklāt spēja pieveikt arī olimpiskos čempionus Todu Rodžersu/Filu Dālhauzeru (ASV). «Tajā mačā labi nospēlējām. Bijām kardināli pamainījuši taktiku. Parasti pret viņiem līdz seta vidum cīnījāmies līdzīgi, tomēr beigās allaž zaudējām, bet šoreiz nospēlējām labi līdz pat beigām. Uzskatu, ka tajā mačā parādījām 90% no savām spējām,» atzīst Sorokins.

Ruslans stāsta, ka brīvos brīžus starp mačiem ārzemēs puiši pavada dažādi. «Saša daudz lasa, bet es vairāk skatos filmas. Reizēm arī nedaudz pastaigājam pa pilsētu. Saprotams, ka vienam no otra sabiedrības sanāk drusku nogurt, bet tam nevajag pievērst uzmanību. Galvenais, lai būtu brīvs laiks atslēgties no apkārtējiem procesiem. Ar grāmatu un filmu palīdzību tas izdodas.»