Spānijas skices

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: bloggerooni.com

Neesmu liels ceļotājs, pat ne ceļotājs vispār, jo nelutinu sevi ar kārtējām tūrēm uz Ēģiptes vai Turcijas kūrortiem vai ar ikgadēju atvaļinājuma pavadīšanu «kaut kur prom no mājām». Un šis stāsts nebūs arī atskaite par braucienu, jo ceļojums saistīts ar kādu pazīstamu Latvijas ceļojumu aģentūru un apskates objektu maršrutam šeit nav īpašas nozīmes. Mēģināšu dalīties iespaidos, izjūtās un emocijās stāstījumā par laiku, kad nemīlīgo Latvijas rudeni nomainījām ar vasaras pagarinājumu Spānijā...

Vēlā vakara stundā ielidojam Madridē. Jauna, moderna un liela lidosta «Barajas airport». Pēc bagāžas jābrauc ar vilcienu, vienu termināli no otra šķir vairāki kilometri. Temperatūra +23 grādi – tāds «pavēss» vakars oktobra vidū. Daži līkloči cauri tiltiem un estakādēm, un jau pēc minūtēm divdesmit esam gandrīz pilsētas centrā.

Ar Donu Kihotu Madridē

Pirmais iespaids par Spānijas galvaspilsētu, kurā ir divreiz vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā, – liela metropole ar platām ielām un satiksmes sastrēgumiem, cilvēku drūzmu, neatņemamu tūristu klātbūtni muzejos, laukumos, skvēros un parkos. Izbaudīt vietējo atmosfēru vislabāk var pievakarē, kad pilsēta nepaliek tukšāka, tieši otrādi – pilnāka, un, staigājot pa pilsētas ielām līdz pat pusnaktij, nejūties ne vientuļš, ne svešs – dzīve apkārt kūsā... Taču mūsu pirmā garākā pastaiga pa Madridi sākas no rīta.

No viesnīcas uz pilsētas centru braucam ar metro. Bez šādas vairāk nekā trīssimt kilometru garās pazemes maģistrāles pakalpojumiem daudzmiljonu pilsētai iztikt būtu ļoti grūti. Madridē tas ir ātrs un ērts pārvietošanās līdzeklis, maksa par braucienu – divi eiro.

12. oktobris – Spānijas diena, ko svin par godu Amerikas atklāšanai 1492. gadā. No paša rīta pilsētas (simboliskais) centrālais Plaza de Cibeles laukums un apkārtne ir bloķēta satiksmei un gājējiem, patrulē militārā un jātnieku policija. Cilvēki ar karogiem rokās dodas uz svinību vietu, lai noskatītos militāro parādi, gaisa spēku parauglidojumus. Šeit varētu redzēt arī karali ar svītu, bet jāizmanto laiks un jāiepazīstas ar pilsētu, jo šajā īpašajā dienā daudzus apskates objektus, arī muzejus, var apmeklēt par brīvu...

Madrides iepazīšana turpinās pie Puerto de Alcale ceremoniālajiem pilsētas vārtiem, ieskatīšanos plašā Retiro parka zaļajā atpūtas zonā, Prado muzeju, tālāk vēsturiskām celtnēm pārbagātā centra virzienā uz ļaužu pūļu pārblīvēto Saules (Puerta del Sol) laukumu. Tā ir viena no populārākajām tikšanās vietām Spānijas galvaspilsētā. Kādreiz te atradās pilsētas Austrumu vārti, te bija sargu māja un pils. Tagad tā visa vairs nav, te atrodas kādreizējā pasta ēka, kuras priekšā uz ietves redzams simbols, kas iezīmē nulles kilometru, punktu, ko uzskata par Spānijas milzīgā ceļu tīkla centru. Laukuma centrā, strūklakas ieskauta, atrodas Karlosa III statuja, tepat uz Carmen ielas stūra redzams Madrides simbols – bronzā liets lācis, kas sniedzas pēc zemeņkoka augļiem. Neatņemama laukuma vizuālās identitātes daļa ir heresa markas «TIO PEPE» reklāma – vīrs ar ģitāru ir redzams uz šā populārā dzēriena pudeļu etiķetēm. Milzīgas šā vīriņa figūras redzamas ceļu malās visā Spānijā.

Dažu minūšu gājienā no šejienes atrodas Plaza Mayor laukums. Spēlē ielu muzikanti, te apgrozās dažādu žanru, līmeņu un oriģinalitātes pakāpes mākslinieki, mīmi, klauni un vienkārši jocīgi cilvēciņi. Katrs pelna, kā māk, arī tūristiem prieks – samaksā kādu eiro un vari nofotografēties gan ar Donu Kihotu, Karmenu, Čārliju Čaplinu vai kādu citu ekstravagantu personāžu. Šādi brīvmākslinieki te sastopami vai ik uz soļa, pārsvarā tūristu iecienītos maršrutos, interesantajā skulptūru dārzā Plaza de Orienta (iepretim karaļa pilij), rosīgajā Spānijas laukumā.

Madride ir tā vieta, kur vajadzētu uzkavēties vismaz dažas dienas, ne tikai izskriet ātrā «caurskates» ekskursijā pa vecpilsētu. Bet šis ceļojums nav tikai pa Madridi, priekšā vēl tāls ceļš caur Spānijas vidieni (Kastīliju–Lamanšu) uz dienvidu (Andalūzijas) un Vidusjūras piekrasti.

Toledo: «pazust» vēsturē

Toledo – senā Spānijas galvaspilsēta Taho upes ielejā. Jāteic, ka Spānijā ir tikai dažas upes, kuras ir patiešām lielas un ūdeņiem bagātas. Vasarā tās gandrīz izžūst, redzēt var tikai duļķainas straumītes visai platā betona gultnē. «Ielikt» upi betona «rāmjos» ir svarīgi, sevišķi apdzīvotās vietās, jo lietavu laikā no kalniem tiek sadzītas lielas ūdens, kalnu iežu un dubļu masas un upes straumes spēks ir neaprēķināms. Kā pēc lietusgāzēm izskatās ciemati un pilsētiņas kalnu nogāzēs, varējām redzēt Vidusjūras piekrastē – ielās dubļi vien...

Tātad Toledo, pilsēta cietoksnis. Tās vēsturiskais centrs slejas kalna virsotnē, ieeja pilsētā caur vēsturiskajiem vārtiem un mauru dubultarkām. Ejot uz augšu pa līkumainām un visai šaurām ieliņām, jāuzmanās no neprognozējamiem motociklistiem, automašīnām un pilsētas reisa autobusiem, kas, nesamazinot ātrumu, veikli «izņem» līkumus. Visai neierasti, ka tik vēsturiskās vietās – ieliņās un pagalmos, kur kādreiz staigājis slavenais El Greko, – brauc ar modernām mašīnām. Automašīnas novieto pie mājām tik stāvās nogāzēs, ka brīnies, kā vispār te var iebraukt, kur nu vēl apgriezties!

Toledo pazīstama ar saviem ieroču meistariem un kalēju darbnīcām, te ļoti daudz tirgotavu ar dažāda «kalibra» bruņinieku tērpiem, zobeniem un suvenīru šaujamieročiem. Toledo slavenās celtnes – Alkazars, katedrāle (viena no lielākajām kristiešu pasaulē), te ir lieliski muzeji un senas mošejas. Pilsēta, kurā vēsturiski sadzīvojušas kristiešu, musulmaņu un ebreju kultūras, izskatās varena un iespaidīga. Un šķiet diezgan savādi, ka tepat blakus ir makdonalds, visos iespējami brīvos laukumos, mazos placīšos, ielu malās ir pilns ar āra kafejnīcu galdiņiem, cilvēku kņadu un automašīnām. Raiba, visai bezgaumīgi ģērbusies publika (meitenes mini svārciņos un gariem pūkainiem ziemas zābakiem kājās, cits šortos, sandalēs un ādas jaku mugurā), pārsvarā spāņi – ar kūpošu cigareti un alus (vīna) glāzi rokās. Tūristu izklaidei – krāsains vilcieniņš ar maziem vagoniņiem, ar to var izbraukt daļu no tradicionālajiem apskates objektiem. Bet mums, kājāmgājējiem, nākas vēl pamaldīties šaurajās (pat ļoti šaurajās!) ieliņās, nonākt kādā pagalmā vai vienkārši strupceļā. Reizēm pat pazūd realitātes sajūta, jo pēkšņi attopies, ka nedzirdi neko no «ārpasaules» – tik cieši un dziļi esi «iegājis vēsturē»... Tad jāgriež riņķī un prom, laiks ir ierobežots, un līdz tumsas atnākšanai jāpaspēj «nokāpt» pilsētā līdz mūsu autobusam... Deviņos vakarā esam visi kopā, vēl goda aplis apkārt romantiski izgaismotajai pilsētai, pēdējais «atvadu kadrs» no pretējā kalna skatu laukuma.

Meklējam naktsmājas. Tās paredzētas kādā mazpilsētā. Gids stāsta, ka tā būs mūsu «lauku ceļotāja» piestātne spāņu variantā. Ilgi maldāmies pa kalnu līkloču ceļiem, izbraucam līdzenumā, piestājam pie kāda hoteļa, bet viesnīcas sargi mūs sūta tālāk, jo pie šīs mājas tādi busi nemaz nepiestāj. Nuja, apkārt vieni mersedesi, tūristu grupas te negaida! Izrādās, ka mūsu hotelis ir tepat blakus, tikai mazliet bijām novirzījušies no kursa... Četras zvaigznītes, bet komforta līmenis kā galvaspilsētā – numuriņi ar klimata kontroli, LCD TV, internets... Esam golferu paradīzē Golf Campo de Layos!

Vējdzirnavu un vīnogulāju valstībā

Piestājam vēsturiskajā Puertolapises iebraucamajā vietā, kur Servantesa Dons Kihots tika iesvētīts bruņinieka kārtā. Jauks pagalmiņš, metālā kalts Kihots, kafejnīca, suvenīru bodītes – tipisks lauku bizness pavisam necilā lauku ciematiņā...

Dodamies tālāk uz dienvidiem. Līdzenumu vidū paceļas daži pakalni, uz tiem vējdzirnavas. Daudzas ir vecas un pamestas, citas restaurētas, lai piesaistītu garāmbraucošus tūristus. Gar ceļa malām plešas vīnogu stādījumi, šur tur pavīd brūnganie kokvilnas lauki. Augsnei vajadzīgs ūdens, un tā iegūšanai – elektrība. Laistīšanas iekārtas darbina saules baterijas – moderns vējdzirnavu aizvietotājs.

Vīnogu audzētavas ir privātas, arī vīnu daudzi ražo tikai savām vajadzībām. Lielās plantācijas pieder vīnu darītavām un lielām rūpnīcām, tā labāk var plānot savu darbu, kontrolēt produkcijas kvalitāti un izvēlēties sortimentu.

Valdapenjasa ir viens no Lamančas vīnkopības reģiona centriem, šajā pilsētā ir vairāki desmiti vīna rūpnīcu. Gar ielu malām saliktas lielas māla krūkas, tiesa gan, tās ir dekorācijas, bet kādreiz tādās raudzēja vīnu. To dara arī mūsdienās, taču ne rūpnieciskos apjomos.

Iebraucam vienā vīna rūpnīcā. Neliela ekskursija pa ražotni, vīna pagrabu apskate, degustācija, un tad jau piedāvā iegādāties kādu vīna pudeli tepat rūpnīcas noliktavā. Viegls reibonis galvā vēl turas, ražotāju piedāvātās cenas šķiet pieņemamas, tiek tukšoti maciņi, un ceļojuma somas top smagākas...

Braucam tālāk, pie horizonta redzami daudzi vēja ģeneratori. Daba kļūst zaļāka, augu valsts – bagātāka, ainavā parādās mežu puduri, starp tiem – korķozolu birzis. Korķis ir viena no Spānijas eksportprecēm, bez tā nav iedomājama vīna ražošana. Korķi iegūst no korķozola mizas, apgraizot stumbru attiecīgā dziļumā un atstājot koku atkopties uz gadiem desmit. Pa šo laiku miza ataug un var griezt kārtējo slāni.

Beidzas centrālā plakankalne, tuvojamies Despenjaperrosas kalnu pārejai, bet aiz tās sākas…

Skan kā mūzika – Andalūzija

Braucam cauri dažādām lielākām un mazākām pilsētām. Vai ikkatrā ceļu apļveida sadalījumā ir strūklaka vai oriģināls dekors. Tāds ir arī Anduharā – iebrauktuvē uzstādīts piemineklis savvaļas dzīvniekiem, jo šajā apvidū mīt daudzi zvēri, kas citur Spānijā ir retums. Braucot pa kalnu ceļu, var redzēt diezgan īpatnēju ceļa zīmi – «Uzmanību, lūsis!». Tas tiešām ir šim meža kaķim veltīts trīsstūris ar sarkanu apmali, jo lūsis te ir aizsargājams dzīvnieks. Augstu gaisā lēni un graciozi lidinās Spānijas kalnu ērgļi, arī tādu nav palicis daudz... Nav nekāds retums redzēt kalnu nogāzēs ganāmies mājas govis, un par Spānijas stirnu virtuozitāti te var tikai brīnīties.

Ceļš kalnos asām izjūtām. Šaura, līkumaina ceļa vienā pusē klints, otrā – tikpat kā bezdibenis. Asajos pagriezienos teju var izgriezties pretimbraucošās vieglās automašīnas, tāpēc mūsu autobusa šoferītis pirms līkuma skaļi signalizē, lai pretī braucošie dod ceļu! Sirds sitas straujāk, jo metāla apmales nav visā ceļa garumā, tikai īpaši bīstamos posmos. Nez, kā te brauc lietainā laikā vai ziemā?

Mūsu ceļa mērķis ir viena no Andalūzijas svētvietām Virgen de la Cabeza, kur pēc nostāstiem savulaik ganiem parādījusies Svētā Marija. Notikumam par godu tuvējā kalna virsotnē uzcelts klosteris un baznīca. Īpatnēja pēc izvietojuma, intīma un reizē cēla pēc noskaņas, patiesi mierīga un svēta ir šī vieta... Baznīcas gaiteņos iekārtota unikāla Sv. Marijas svētbilžu galerija no visas pasaules, starp vairākiem simtiem eksponātu ar 288. kārtas numuru te atrodama arī Aglonas Dievmātes bilde.

Kordova, ar romiešu pieskārienu

Kordova – kādreiz varenā arābu emirāta galvaspilsēta, 10. gadsimtā viena no varenākajām Rietumeiropas pilsētām Gvadalkiviras upes ielokā. Upei pāri ved iespaidīgs romiešu laika tilts (Puente Romano) – tādu romiešu vēstures liecību Spānijā ir diezgan daudz. Kordovas lielākie apskates objekti ir pils cietokšņa dārzs ar baseiniem un strūklakām, ar tūkstoš kaligrāfiskiem ornamentiem rotātā lielā mošeja Mesquita. Šī ir unikāla celtne, jo tās vidū 16. gs. iebūvēta katedrāle. Interjeru, krāšņos dekorus, arkas ar 856 kolonnām, kas kopumā rada vienreizēju vizuālo efektu, nemaz nevar aprakstīt, tas vienkārši jāredz un jāizjūt pašam!

Savdabīgas un neatkārtojamas sajūtas var gūt, staigājot pa Kordovas seno ebreju kvartālu. Te tikpat kā nekas nav mainījies kopš 10. gs. – šauras ieliņas, īpatnēji pagalmiņi, sienu dekori un ar puķu podiem rotāti balkoni.

Speciāli izstaigājām šo rajonu vēlā vakara stundā. Spāņiem raksturīgi iziet ielās vakarā – ar bērniem, radiem, draugiem, kaimiņiem. Ļaujot ieraut sevi šādā spāņu vakara pastaigu pūlī, nepārstāj brīnīties, ka tik labi var sadzīvot dažādas paaudzes, kopā pastaigājoties, sēžot kafejnīcā vai pļāpājot skvēriņā uz sola. Turpat blakus divi «stumjamie» – vecmāmiņa ratiņkrēslā un mazbērns ratiņos. Ielas, laukumi un kafejnīcas pilnas rosības, dzīvām sarunām un emocijām. Staigājām tāpat, bez kartes un konkrēta mērķa, ļāvāmies mirkļu emocijām un pārsteiguma brīžiem. Nonācām strupceļos un tumšos pagalmos, brīžiem likās baisi un neomulīgi, bet te garām paskrien bērni, pastaigājas saimnieki ar saviem četrkājainajiem mīluļiem, un rodas sajūta, ka nemaz neesi tālā valstī un svešā pilsētā. Kādā ielas līkumā izdzirdējām savādu troksni – izklausījās, ka kaut ko kāds dauza. Ziņkāres dzīti, ielūkojāmies kādā pagalmiņā, un mums pavērās negaidīts skats! Vietējais bomzītis diezgan rūpīgi un ilgi sit savas biezās, dienas putekļos un saulē sakaltušās zeķes pret baznīcas stūri... Izsitis zeķēm stīvumu, aiztuntuļo līdz soliņam, rūpīgi saliek tās spilvena vietā zem galvas un mierīgi atlaižas guļus. Tepat blakus visa «iedzīve» – paliels plastmasas maisiņš un pusizdzerta vīna pudele. Tā sacīt – diena nodzīvota un laiks doties pie miera! Garām paiet skaļa jauniešu kompānija, kas, večuku ieraugot, pieklust un, tikai paejot tālāk, atsāk savas jautrās sarunas. Pa māju sienām tekalē ķirzaciņas un sunīši no balkoniem noraugās uz garāmgājējiem. Zem kājām akmens rotājumiem klātās ielas, apkārt apelsīnkoki, izgaismotās strūklakas un īpatnējs dienvidu ziedu aromāts... Dienas nogurums kā ar roku noņemts!

Ceļā uz Sevilju sarkano vīnogu plantācijas nomaina balto vīnogulāju rindas, arvien plašāki kļūst olīvkoku stādījumi. Acis jau pieradušas pie dažādas formas kaktusiem ceļu malās, arvien biežāk redzamas papeles, mandeļkoki, eikalipti un palmas. Gaisā virmo tveice, te, liekas, ir siltākā Spānijas daļa...

Kur atdusas Kolumbs

Kā jau svētdienā pienākas, Sevilja mūs sagaida ar iespaidīgām baznīcas zvanu skaņām. Milzīgā Seviljas katedrāle ar mauru celto zvanu torni ir pilsētas vizītkarte, tas ir Eiropā trešais lielākais dievnams. Skaista panorāma paveras no katedrāles Hiraldas zvanu torņa. Tā augšdaļā ir iespaidīgs bronzas vējrādis, pareizāk sakot, tā ir personificētās Ticības tēla statujas kopija, oriģināls atrodas katedrāles pagalmā. Santa Maria de la Sede katedrāle ir Kolumba pēdējā atdusas vieta...

Turpat pretī katedrālei pāri Triumfa laukumam atrodas Spānijas karaļu rezidence. Garas apmeklētāju rindas pie Alkazara pils vārtiem, vēlme redzēt Spānijas septiņu gadsimtu ilgo vēsturi ir liela, un tūristiem jārēķinās ar ilgu gaidīšanu. Toties, tiekot pilī, var nesteidzoties izbaudīt lielisko atmosfēru apartamentos ar milzīgiem gobelēniem, sarežģītiem kokgriezumu salikumiem, zeltījumiem un smalkajiem arabesku rakstiem. Lieliski un neatkārtojami iekšējie pagalmi, ar karalisku vērienu veidotais dārzs ar terasēm, baseiniem un paviljoniem...

Nobeigums sekos.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu