Profesionālu sporta skolotāju, kuri savu darbu uztver kā misiju, Latvijā kļūst arvien mazāk – pieredzējušie pedagogi strauji tuvojas pensijas vecumam, bet jauno absolventu vidū atsijāt kvalitatīvus graudus no pelēkās pelavu masas kļūst aizvien grūtāk. Tā nu mēs, Latvijas iedzīvotāji, palēnām tuvojamies kārtējai problēmai, kurā nāksies cīnīties nevis ar cēloņiem, bet gan ar sekām.
Kā jau parasti, problēmām, kuras kā ļaundabīgs audzējs attīstās gadu garumā, nav viena konkrēta vainīgā. Vainīgi ir visi, taču ne visi to ir gatavi atzīt. Vainīga ir valsts, kura neapdomīgi rada sporta skolotāju pārprodukciju un tikpat neapdomīgi nosaka sporta stundu standartus. Vainīgi ir topošie sporta pedagogi, kuriem bieži vien nav ne jausmas, kādēļ izvēlējušies studēt tieši šo arodu. Tāpat vainīgi ir arī bērnu vecāki, kuri nespēj atšķirt veselībai kaitējošo profesionālo sportu no veselību stiprinošā tautas sporta.
«Agrāk Latvijas Valsts fizkultūras institūtā iestāšanās konkursā bija pieci cilvēki uz vienu vietu, turklāt visi bija sporta meistari vai sporta meistara kandidāti,» atceras Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas viesdocente Inese Ļubinska. «Šobrīd situācija ir krasi atšķirīga – Latvijā ir krietni par daudz sporta skolotāju alternatīvo studiju programmu. Motivēti studenti ir izkliedēti pa augstskolām un pazūd studentu kopumā. LSPA vien ik gadu ir aptuveni 200 absolventu – ar to būtu gana.»
Ļubinska norāda, ka augstskolu budžeta grupās studenti nereti četrus gadus bez motivācijas nosēž skolas solā, bet pēc tam aiziet strādāt citās struktūrās, kurām ir maz kopīga ar sporta specializāciju. Valstij taču neesot naudas, bet, vai mums vajag tik daudz alternatīvu studiju programmu? Vai Latvijā ir nepieciešami 400 sporta speciālisti katru gadu? Vai viņi ir tik kvalificēti, lai stažētos citās Eiropas valstīs? LSPA viesdocente par to šaubās.
«Budžeta grupās ar studentiem būtu jāslēdz līgumi par to, ka absolvents dodas strādāt uz konkrēto skolu, kur sporta skolotājs ir nepieciešams,» risinājumu min Ļubinska. «Piemēram, pēc trim gadiem Gulbenē būs vajadzīgs sporta skolotājs, kurš līdz tam laikam augstskolā tiek sagatavots. Vaicāsiet, bet kurš gan gribēs braukt strādāt uz Gulbeni? Minēšu piemēru. Savulaik savas studentes rīdzinieces izvadāju pa Latvijas rajoniem un Valkā bija jauna sporta zāle, bet direktors aicināja darbā, piedāvājot divistabu dzīvokli un atalgojumu. Vai Rīgā kāds izsaka šādu piedāvājumu? Turklāt, ja domājam par reģionu attīstību, vai visiem ir jāstrādā galvaspilsētā?»
Tāpat Ļubinska iestājas par to, lai sporta skolotāji ik gadu tiktu resertificēti. Sporta skolotāji ir īpaši, bet, ja pašu pedagogu fiziskais tēls neveicina sportošanu, tad… «Zinu 60-70 gadus vecus skolotājus, kuri izskatās lieliski, bet vienlaikus ir arī krietni jaunāki, kuri ir aizmirsuši kādas jomas speciālisti viņi ir. Skarbi, bet tāda ir šī profesija.»
Ne mazāk būtiska problēma ir valsts politikā, kas paredz, ka sporta stundu skaitu pamatskolās un vidusskolās nosaka skolas direktors, tādējādi bērnu vispārējā fiziskā sagatavotība un veselība ir atkarīga no viena cilvēka izpratnes par fizisko aktivitāšu ietekmi uz organismu.
«2008. gadā Latvijā vairāk nekā 75% bērnu bija stājas traucējumi un šī statistika nekļūst iepriecinošāka,» atklāj Ļubinska. «Vai šiem bērniem pietiek ar divām sporta stundām nedēļā? Jebkurš speciālists pateiks, ka ar to noteikti ir par maz.»
Turklāt tikai puse no bēdas būtu tad, ja šīs stundas tiktu maksimāli kvalitatīvi izmantotas, taču šajā ziņā jāsastopas ar nākamo problēmu – skolu programmās noteiktie standarti ir par plašu un sporta veidu skaits ir par lielu. Vispārēja fiziskā sagatavotība paliek otrajā plānā. Tā vietā bērnus iepazīstina ar teju visiem sporta veidiem. Jā, tikai iepazīstina, jo nekam vairāk jau neatliek laika…
«Ja kādreiz man bija no sešiem sporta veidiem jāizvēlas četri, tad atbilstoši apstākļiem varēju izvēlēties, piemēram, basketbolu, futbolu, volejbolu un florbolu, caur kuriem ar konkrētu uzdevumu palīdzību varēja attīstīt arī vispārējo fizisko sagatavotību. Tagad sporta veidu skaits ir par lielu un realizēt programmā paredzēto nav reāli,» skaidro Jāņa Poruka vidusskolas sporta skolotājs Voldemārs Losevs.
Teorētiķi iesaka – ņemiet tikai speciālos vingrinājumus un būs labi, taču bērni nav roboti. 8. un 9. klasē skolēni vēlas spēlēt, nevis tikai veikt speciālos vingrinājumus. Te rodas nākamā problēma – bērniem uz tādām stundām vienkārši riebjas iet. Un tad sporta skolotājam ir jāmeklē dažādi kompromisi, lai vismaz daļēji izpildītu to, kas noteikts programmā, un to, kas patiesībā bērnus piesaista sportam, rosina viņos vēlmi uz fiziskām aktivitātēm.
«Skolu programmu standarti ir jāpārskata. Katrā skolā sporta veidi būtu jāattīsta atbilstoši apstākļiem – ja tuvumā ir mežs, tad varam doties slēpot, ja ir laba sporta zāle, tad varam spēlēt basketbolu un volejbolu, bet, ja blakus ir stadions, tad attīstām futbolu un vieglatlētiku,» piemēru min Losevs. «Mani apmierinātu četras sporta stundas nedēļā līdz 6. klasei un trīs sporta stundas nedēļā no 7. līdz 12. klasei, jo visvairāk nepieciešams tieši mazajiem.»
Kas sastāda skolu programmas standartus? Losevs ironizē, ka šos cilvēkus laikam slēpj, jo viņš tos nekad nav redzējis. «Nosakot standartus, būtu jāpieaicina katra sporta veida speciālistu, jo neviens sporta skolotājs nevar perfekti pārzināt visus sporta veidus. Programmas būtu jāsastāda sporta ekspertiem, aicinot talkā teorētiķus un ārstus, nevis vieniem pašiem teorētiķiem, kuriem trūkst praktisko zināšanu. Vajadzētu publiski apspriest standartus daudz plašākā auditorijā un tikai tad tos apstiprināt, realizēt dzīvē.»
«Nevar taču stila interjera speciālists uzbūvēt mājas pamatus, bet celtnieks veidot interjera dizainu,» salīdzina Ļubinska.
Iespējams, problēmas sakne rodama vēl dziļāk augsnē. Tā ir sabiedrības – vecāku, vecvecāku, kaimiņu un draugu – attieksme pret sportu, kas nereti asociējas ar profesionālu sportistu traumām vai līdzjutēju žūpošanu tribīnēs.
«Vai tie vecāki, kas skrien pie ārstiem pēc atbrīvojuma zīmēm no sporta stundām saprot, ko viņi nodara saviem bērniem?» jautā Ļubinska. «Ir nācies dzirdēt, ka slikta atzīme sportā traumē bērnu. Bet, vai tad «divnieks» ģeometrijā netraumē?»
Kaut kādā brīdī sporta stunda ir pazaudējusi vienlīdzības zīmi ar pārējiem mācību priekšmetiem un kļuvusi par otrās šķiras stundu. Ja algebrā vai ģeometrijā bērns ir nesekmīgs, tad vecāki ņem savu lolojumu pie rokas un ved uz privātstundām, bet, ja bērns ir nesekmīgs sportā, tad vainīgs ir skolotājs, kurš, redziet, atļāvies ielikt sliktu vērtējumu.
«Sporta skolotāji naktīs neguļ, jo pēc tam viņus izsauc pie direktora un liek atskaitīties, kāpēc viņi ielikuši patiesībā godīgu atzīmi. Bet, ko darīt, ja bērns nevar izpildīt to, ko no viņa prasa? Jāmācās! Tāpat kā vēsture, ķīmija vai fizika,» uzsver LSPA docente. «Bērns ir jāveido kopumā. Nevar taču bērnu piebāzt pilnu tikai ar valodām. Iespējams, ka ģeometrijā viņš būtu vēl spējīgāks, ja būtu arī fiziski stiprāks, jo jebkurš ārsts pateiks, ka fiziskās aktivitātes uzlabo veselību un palielina garīgās darbaspējas.»
Protams, neviens bērns nevēlas justies nevarīgs, taču lielo atšķirību bērnu fiziskajā sagatavotībā rada tieši nepārdomātie standarti, kas vienkārši neļauj vājākajiem kļūt stiprākiem. Ja agrāk pirms ieskaites tāllēkšanā bērni tai gatavojās vairākas stundas, tad tagad gatavošanās praktiski nenotiek. Kāds gan brīnums, ja Andris aizlec par metru tālāk nekā Pēteris, ja pirmais ārpus skolas nodarbībām trenējas, piemēram, basketbolā. Vai tad ģeometrijā būtu citādāk? Vai Pēteris, kurš apmeklē privātstundas, ieskaiti par iepriekšējā stundā apgūto vielu nenokārtotu labāk?
Sporta stundu agonija lielāko nastu par bērna vispusīgu attīstību uzliek uz vecāku pleciem, kuriem ir jārod finansiālas iespējas bērnu nodrošināt ar nepieciešamajām fiziskajām aktivitātēm.
SIA «Olimpiskais sporta centrs» sporta direktors Eduards Šļaukstiņš kurš pats ir LSPA absolvents, uzskata, ka droši vien sabiedrība lēnām virzās uz veselīgāku dzīvesveidu, taču to dara, metot līkumu. Nevis ar skolas, bet gan ar vecāku palīdzību.
«Sportot gribētāju skaits palielinās – tas ir neapstrīdams fakts. Taču mēs esam izvēlējušies garāko un finansiāli dārgāko ceļu, par ko noteikti priecājas šī biznesa nozares pārstāvji. Aktivitātēm ārpus sporta stundām noteikti ir jābūt, tomēr sporta stundām būtu jāieliek pamats, jāizglīto cilvēki sporta jautājumos. Domāju, ka visi valstsvīri saprot, ka ieguldījums tautas veselībā ilgtermiņā atmaksājas, taču tas ir grūti izmērāms.»
«Pēc Padomju savienības sabrukšanas cilvēkiem parādījās nauda un tie dzīvoja pēc principa – jo vairāk, jo labāk. Vajadzēja lielu māju, lielu mašīnu, resnu vēderu, daudz ēst, daudz dzert – tā skaitījās dzīves baudīšana un gadus desmit tā arī dzīvojām. Taču sabiedrība mainās un tagad tas pats vīrs ar lielo mašīnu aizbrauc uz Mežaparku paskriet vai pabraukt ar riteni.»
Nav nepārvaramu šķēršļu, lai attieksmē pret regulārām fiziskām aktivitātēm aizsniegtos pat līdz Skandināvijas līmenim, taču ir jāmaina domāšana, jāieliek jauns fails.