Sprādziens Doma laukumā

Maskavas konferences atbalsis

1943. gada 19. oktobrī Maskavā sākās Padomju Savienības, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministru konference, kurā Vjačeslavs Molotovs, Antonijs Īdens un Kordels Halls apspriedās par Eiropas politisko sadalījumu pēc Otrā pasaules kara. Britu un amerikāņu ārlietu ministriem bija plašas pilnvaras piekrist Josifa Staļina prasībām par Baltijas valstu, Austrumpolijas un Besarābijas atdošanu Padomju Savienībai.

Maskavas konference atbalsojās arī vācu okupētajā Latvijā. Laikraksts «Tēvija» 1943. gada oktobrī informēja par Maskavas minimālajām prasībām —arī par Baltijas valstu kā padomju zemes daļas iekļaušanu Padomju Savienībā. Rīgas radio apgalvoja, ka Lielbritānija un ASV piekāpušās Maskavai visos punktos un tādējādi nodevušas mazās nācijas, kurām pašas kādreiz bija devušas savas garantijas. Lai gan vēlāk izrādījās, ka konferencē pieņemtajos oficiālajos dokumentos Baltijas valstis nebija pieminētas, nacistu propaganda Maskavā notiekošo centās izmantot savās interesēs, maksimāli mobilizējot visus spēkus cīņā pret boļševismu.

«Rīt pulksten divpadsmitos visiem strādājošajiem ierasties uz protesta mītiņu Doma laukumā!» — 1943. gada 12. novembrī aicināja laikrakstā «Tēvija» ievietotais Arodu savienības paziņojums. «Sarkanā imperiālisma valdība kopā ar pasaules plutokrātu pārstāvjiem Maskavas konferencē nolēmusi iekļaut latviešu zemi un tautu Padomju Savienībā. Mēs nedrīkstam klusēt, mums skaļi un atklāti jāprotestē, lai visa pasaule zina mūsu nostāju.» Klīda baumas, ka vācieši 1943. gada 18. novembrī atdos Latvijai neatkarību vai vismaz piešķirs ko autonomijai līdzīgu. Tāpēc daudzi uzskatīja, ka sanāksme Doma laukumā būs solis uz Latvijas brīvību.

Traģēdija Doma laukumā

Jau pirms mītiņa sākuma Doma laukums bija ļaužu pārblīvēts, vairāki tūkstoši rīdzinieku pat bija piepildījuši apkārtējās ielas. Vienā laukuma malā, netālu no Šķūņu ielas, bija uzcelta koka tribīne, bet aiz tās novietots milzu plakāts ar uzrakstu: «Mūsu atbilde Maskavai ir cīņa!» Laukums bija izrotāts ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, visur darbojās skaļruņi. Mītiņa noslēgumā pēc Arodu savienības vadītāja Arvīda Rojas uzrunas neskaitāmi cilvēku tūkstoši trīs reizes nodziedāja latviešu tautas lūgšanu «Dievs, svētī Latviju!», kam sekoja «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai» un «Tev mūžam dzīvot, Latvija!». Doma laukumā valdīja nopietns, tomēr pacilāts noskaņojums. Par to, ka pirms dažām stundām šeit bija noticis sprādziens, bija informēti vien nedaudzi. Plašāka sabiedrība par to uzzināja tikai vakarā, klausoties Rīgas radio, vai arī nākamajā dienā, izlasot laikraksta «Tēvija» speciālizlaidumu.

Kā noskaidrojās vēlāk, 13. novembra agrā rītā Rīgas 6. ģimnāzijas skolnieks komjaunietis Džems Bankovičs bija ieradies Doma laukumā un novietojis ar angļu kapsulu un laika degli aprīkotu padomju izcelsmes spridzekli atkritumu tvertnē pie nama Šķūņu ielā 20. Pēc tam viņš atgriezies mājās Brīvības (Hitlera) ielā un vēlāk pat piedalījies demonstrācijā. Ellesmašīnu viņam bija iedevis Rīgas komjauniešu pagrīdes grupas vadītājs Imants Sudmalis reizē ar ieteikumu veikt terora aktu kādā rūpniecības uzņēmumā. Zinot, ka Bankovičs spridzekli līdz šim nebija izmantojis, bet turējis paslēptu savas mātes dzīvokļa vannasistabā, Sudmalis tagad saskatīja labu iespēju to likt lietā.

Eksplozijai vajadzēja notikt īsi pirms divpadsmitiem, taču mīna sprāga jau pusdesmitos, nogalinot netālu strādājošo arhitektu Artūru Ramani un strādnieku Jāni Pogankinu. Nelaimīgā kārtā šajā brīdī garām gāja arī Rīgas 26. pamatskolas audzēknis, desmitgadīgais Jānis Stīga, kas vēlāk mira ceļā uz slimnīcu. Ievainoja vēl divus strādniekus, turklāt vienu no viņiem smagi. Tikai pateicoties mīnas priekšlaicīgajai eksplozijai, nenotika lielāka nelaime, kas varēja prasīt ļoti daudzu rīdzinieku dzīvības.

To dienu izjūtas spilgti dokumentētas arī līdz šim nepublicētajā Latvijas diplomāta Ludviga Sējas kara laika dienasgrāmatā. «Vakar notika liela demonstrācija pret Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, kas esot nolemts Maskavas konferencē. Demonstrāciju rīkoja arodsavienību vadība. (..) Diemžēl divas ar pusi stundas pirms demonstrācijas uz laukuma notika sprādziens, kuram par upuri krita piecas personas, no kurām trīs nogalināja uz vietas, bet divus ievainoja. Atkritumu kastītē bijis nolikts kāds spridzināšanas daikts. Nav šaubu, ka šis neģēlīgais atentāts ir boļševiku roku darbs. Demonstrācija bija impozanta. Rīgā nemitas baumas par neatkarīgas Latvijas proklamēšanu jau tuvākā nākotnē,» viņš rakstīja 1943. gada 14. novembrī.

Upuru bēres notika pēc trim dienām. Izvadīšanu no Doma baznīcas vadīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs, un bojāgājušo šķirstus, kas bija pārklāti sarkanbaltsarkaniem karogiem, pēdējā gaitā uz Meža kapiem pavadīja desmitiem tūkstoši rīdzinieku.

Padomju pagrīdnieku tiesas prāva

Kā liecina mūsdienās Vācijas Federālajā arhīvā apzinātie dokumenti, par notikušo tika sākta izmeklēšana, kas sākotnēji tomēr nedeva vēlamos panākumus. 1943. gada 27. decembrī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Lange bija spējis vien konstatēt, ka notikuma vietā nav redzētas aizdomīgas personas. Pieņēma, ka spridzeklis Doma laukumā novietots jau iepriekšējā naktī vai arī 13. novembra agrā rītā. Nebija nosakāms, vai sprādziena organizētāju mērķis bijis izjaukt vēlāk paredzēto mītiņu vai arī izraisīt paniku. Neko nebija devusi arī mīnas laika degļa pārbaude. Tā varēja pāragri eksplodēt, jo bija neprecīzi noregulēta uz nepareizu laiku, taču vienlaikus tās konstrukcijas dēļ tā būtu varējusi sprāgt divas stundas iepriekš arī pareizas tās mehānisma noregulēšanas gadījumā.

Pakāpeniski vācu drošības iestādes tomēr nāca uz pēdām padomju pagrīdniekiem, un 1944. gada februārī abus sprādziena organizētājus — komjauniešus Imantu Sudmali un Džemu Bankoviču — arestēja. 1944. gada 13. aprīlī Vācu sevišķā tiesa Rīgā konstatēja, ka abi apsūdzētie 13. novembrī, «kopīgi tīši lietojot sprāgstvielas, ir nogalinājuši trīs cilvēkus un izraisījuši divu cilvēku smagu ievainošanu, turklāt izdarītā sekas ir bijušas paredzamas». Liecinieks Ukenabels tiesā pastāstīja, ka sprādziena brīdī kopā ar Rīgas pilsētas valdes arhitektu Ramani atradušies divu trīs metru attālumā no atkritumu kastes. Tuvumā bijis arī strādnieks Poganskis un desmit gadu vecais skolnieks Stīga, kas ziņkārīgi klausījies vīriešu sarunā. Pēc pēkšņās eksplozijas Ramanis, Pogankins un Stīga nokrituši zemē, bet Ukenabels un vēl kāds cits strādnieks tikuši smagi ievainoti. Skārda kastes šķembas viņam ietriekušās mugurā līdz pat mugurkaulam, kā arī labajā kājā un kreisajā pēdā.

Apsūdzētie apgalvoja, ka nav vēlējušies kādu nogalināt un nav paredzējuši, ka sprādzienā varētu iet bojā vairāki cilvēki. Tomēr tiesa lēma, ka abi «bijuši īpaši negodīgi, jo rīkojuši atentātu pret saviem tautiešiem, kuri izpildījuši savu darba pienākumu un strādājuši, lai sakārtotu Doma laukumu mierīgai latviešu arodbiedrības demonstrācijai». Tiesa arī konstatēja, ka divdesmit septiņus gadus vecais Imants Sudmalis par notikušo neizrāda nekādu nožēlu, pretēji viņa «pavedinātajam» astoņpadsmitgadīgajam Džemam Bankovičam. Viņus abus pakāra 1944. gada 25. maijā.

Padomju laika propaganda, sagrozot faktus, sprādzienu Doma laukumā vēlāk skaļi pasniedza kā lielu varoņdarbu. Īstenībā tas bija nepārdomāts un noziedzīgs terora akts, kurā cieta nevainīgi upuri un kas tikai palielināja latviešu tautas ciešanas Otrā pasaules kara laikā.