Ceturtdien Satversmes tiesa, kas pirms nepilna mēneša rakstveida procesā sāka izskatīt lietu par Latvijas–Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei, paziņoja lietā pieņemto spriedumu — robežlīgums atbilst Satversmei. Tādējādi vairs nekas netraucē pabeigt robežlīguma ratifikāciju.
Satversmes tiesa spriedumā izvērtēja vēstures faktus, bez kuru rūpīgas analīzes nebūtu iespējams izlemt lietā ietvertos prasījumus, piemēram, notikumus, kas ir saistīti ar neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu un atjaunošanu, 1920.gada Miera līguma noslēgšanu, Latvijas valsts turpināšanos. Spriedumā ir ietverta arī 1940.gada notikumu juridiska kvalifikācija. Satversmes tiesa secināja, ka PSRS 1940.gadā ir veikusi agresiju pret Latvijas valsti un iejaukusies tās iekšējās lietās. Tam sekoja prettiesiska – tā laika starptautisko tiesību normām neatbilstoša – Latvijas okupācija un aneksija. Tikpat prettiesiski PSRS veica Latvijas teritorijas daļas atsavināšanu par labu Krievijas PFSR 1944.gadā, informēja ST preses sekretāre Līna Kovaļevska.
Starptautisko tiesību un 1939. gada 5.oktobra Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību pārkāpumu ir atzinusi arī Krievijas Federācija. Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins vairākkārt paskaidrojis, ka šis jautājums ir izvērtēts PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumā. Ar šo lēmumu PSRS atzina, ka 1940. gadā attiecībā uz Baltijas valstīm tā pārkāpusi starp PSRS un šīm valstīm noslēgtos līgumus. Savukārt Krievija uzskata šo jautājumu par izlemtu un nedomā pie tā atgriezties.
ST norādīja, ka, stājoties spēkā Latvijas-Krievijas robežlīgumam (Robežlīgums), Latvija zaudē, bet Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apvidu. Tomēr, vērtējot Robežlīguma atbilstību Satversmei un 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijai, Satversmes tiesa secināja, ka Abrenes apvidus Satversmes izstrādāšanas brīdī netika uzskatīts par Latgales neatņemamu sastāvdaļu, bet gan par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc Miera līguma spēkā stāšanās. Tādējādi Robežlīgums neaizskar Latvijas teritorijas, kuru veido četri novadi, nedalāmību, un atbilst Satversmes 3.pantam. Satversmes tiesa uzsvēra, ka tās kompetencē nav vērtēt Robežlīguma noslēgšanas politisko lietderību: tas ir parlamenta un izpildvaras uzdevums.
Tiesa tāpat konstatēja, ka Abrenes apvidus zaudēšana neietekmē Latvijas valsts nepārtrauktību. Valsts nepārtrauktību ietekmē pašas valsts izteiktā griba un citu valstu atzīšana. Latvija pēc 1990.gada ir konsekventi pieturējusies pie uzskata, ka tā ir 1940.gadā okupētās Latvijas valsts turpinātāja un šo viedokli ir atbalstījuši vairums pasaules valstu. Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka Neatkarības deklarācijas preambula un 9.punkts netiek pārkāpts.
Satversmes tiesa nosprieda, ka likumā, ar kuru ratificēts Robežlīgums, ietvertā atsauce uz EDSO pieņemto robežu nemainības principu neatbilst Satversmes 68.pantam. Atsauce uz robežu nemainības principu sašaurina Robežlīguma preambulu, kas atsaucas uz ANO un EDSO principiem. Tādas atsevišķas pozīcijas paušana, kura nedublē otras valsts ratifikācijas aktā ietverto pozīciju un nav saskaņota ar noslēgtā robežlīguma tekstu, var būtiski ietekmēt ar konkrēto līgumu uzņemto saistību izpildi un otras puses starptautiski tiesisko viedokli. Ratifikācijas likuma 1.pantā ietvertie apstrīdētie vārdi nākotnē var būtiski ietekmēt Robežlīguma satura un tvēruma interpretāciju.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā publicēšanas laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» dienā.
Partijas «Visu Latvijai!» līderis Raivis Dzintars portālam «Apollo» sacīja, ka, viņaprāt, Satversmes tiesa bija pēdējā cerība šajā jautājumā. «Abrenes zemi atgūt vairs nebūs iespējams,» sacīja Dzintars un piebilda, ka runa šoreiz nav tikai par teritoriju, bet gan par valsts pašcieņu. «Tie valstsvīri, kas atbalstīja šo lietu nekad vairs nespēs atgūt godu,» teica Dzintars.
Lietas materiāli par robežlīguma atbilstību Satversmei apkopoti vismaz desmit sējumos.
Izskatot šo lietu rakstveida procesā, juridiskā argumentācija netiek sniegta mutvārdos, bet lietas dalībnieki to iepriekš izklāstījuši rakstiski. Skatot lietu rakstveida procesā, tiesneši parasti neaprobežojas ar vienu sēdi, bet uz debatēm kopā pulcējas pēc nepieciešamības. Spriedums tiek pieņemts, tiesnešiem balsojot. Rakstveida process izvēlēts arī tādēļ, lai izvairītos no lietas iespējamās politizācijas.
Satversmes tiesa 26. aprīlī ierosināja pirmo lietu par robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam, kas noteic, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. 17. jūlijā pēc 21 Saeimas deputāta pieteikuma ST ierosināja otru lietu par robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam un likuma, ar kuru Saeima pilnvaroja Ministru kabinetu līgumu parafēt, atbilstību 1990. gada 4. maija neatkarības deklarācijai. ST šā gada vasarā pieņēma lēmumu apvienot abas lietas, kas tika ierosinātas par 2006. gada martā parakstītā Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei. Tas nozīmē, ka vienā lietā tiks skatīta pilnvarojuma likuma un ratifikācijas likumā ietvertās atsauces uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas robežu nemainības principu atbilstība 4. maija deklarācijas preambulai un 9. punktam, kā arī paša robežlīguma un ratifikācijas likuma atbilstība Satversmes 3. pantam.
