«Kāpjot ārā no lidmašīnas, bija uztraukums, kas nu tagad būs. Bija tiešām forši, patika, ka bija pieaicināts Gustavo. Arī uzrunas man patika, lai gan daļu varēja arī izlaist. Kļuva jau pārāk oficiāli,» pasmaida Štrombergs. «Bet, iebraucot Valmierā, vispār likās, ka notiek Jaunā gada sagaidīšana. Ja godīgi, tik daudz cilvēkus šeit biju redzējis tikai Jaunajā gadā, tas bija pārsteigums.»

«Bija plānots Valmierā ierasties ap 21.00, taču tik ātri negāja. Lai gan policijas eskorts mūs izveda pa sarkanajām gaismām, tomēr cilvēki bija sapulcējušies ceļa malā un nācās piestāt, lai nofotogrāfētos. Stundiņu nokavējām, taču cilvēki Valmierā vēl nebija izklīduši,» ar prieku atzīst Māris.

Vai aizkustinājums pārvērtās arī asarās? «Nē. Pirms mačiem jau runājām ar Rihardu Veidi, kurš teica, ka gadījumā, ja viņš vinnētu, tad noteikti apraudātos. Tobrīd par to aizdomājos, bet tā laikam tomēr nav mana lieta. Vai nekad neraudu? Kurš tad neraud? Katram jau tādi brīži gadās, bet es neesmu no raudulīgajiem,» nosmej Štrombergs. «Tomēr, kā jau esmu teicis - ar gadiem kļūsti vecāks un novērtē lietas vairāk, tā ka varbūt lielās prieka asaras vēl ir priekšā.»

«Pēc sagaidīšanas atbraucu mājās un uzreiz nācās doties uz svinīgās sagaidīšanas otro daļu «Multiklubā», kur bija sarīkota ballīte. Ieskrēju tikai pārģērbties, turklāt kaut kas bija noticis un mājās nebija pat ūdens,» pirmo vakaru pēc atgriešanās atceras divkārtējais olimpiskais čempions.

P.S. Nākamās nedēļas sākumā portālā «Apollo» varēsiet lasīt pilnu interviju ar Pekinas un Londonas olimpisko spēļu čempionu Māri Štrombergu.