T. Dukurs: Karjeras beigšanu apdomāju vienu dienu (55)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

Latviešu skeletonists Tomass Dukurs pēc izcīnītās ceturtās vietas Soču olimpiskajās spēlēs neslēpa vilšanos, tomēr dažas dienas pēc atgriešanās mājās viņš jau joko, kad stāsta par uzmundrinošām vēstulēm, kuras saņēmis sociālajos tīklos. «Laikam jau pēc mačiem patiešām izskatījos ļoti slikti...» Saprotams, ka vilšanās tik ātri nepāriet un sasodītā koka medaļa skrāpē krūtis, taču Tomass ir gatavs turpinājumam. Ar vēl lielāku pieredzes bagāžu un sportisko niknumu. 

- Ko, lai tev jautāju, lai tev nebūtu jātaisnojas par principā ļoti augstu vietu olimpiskajās spēlēs?
- Tagad sajūtas jau vairs nav tik sliktas, kādas tās bija pirmajā mirklī, kad likās - četri gadi pagājuši, bet esmu turpat, kur biju pirms tam. Starpība līdz medaļai jau patiesība nebija liela. Šo to būtu pareizāk izdarījis un varbūt ar to būtu pieticis...

- Vai tu to tā arī uztver, ka esi turpat, kur pirms četriem gadiem?
- Nē, protams, es apzinos, ka esmu progresējis. Šo gadu laikā ir bijuši trīs Pasaules kausa globusi, vairākas Eiropas čempionāta medaļas un vesela kaudze ar godalgām no Pasaules kausa posmiem. Tādēļ nevarētu teikt, ka esmu turpat vien palicis. Bet galvenās medaļas atkal pietrūkst. Tobrīd radās jautājums - kāpēc? Viss bija izdarīts, bet tāpat «par īsu». Tomēr, ja padomā, tad nav jau tik traki. Daudzi sportisti Latvijā būtu apmierināti ar to, ko es esmu sasniedzis.

- Par ko bija lielākā škrobe?
- Skanēs nedaudz iedomīgi, bet uzskatu sevi par labu braucēju, tādēļ manis pieļautā kļūda otrajā braucienā bija nepiedodama. Tā bija lielākā kļūda visas sezonas gaitā. Iznācu no 11. virāžas un kā iesācējs nobraucu šķērsām. Par to esmu uz sevi dusmīgs, jo kļūdījos visatbildīgākajā brīdī. Taču notika pavisam elementāra lieta - mēs stūrējam ar ceļgaliem un virāžā iebraucu bišķi par ātru, tāpēc vienu ceļgalu nosita nost no «stūres» un vairs nevarēju izdarīt to, kas man šajā virāžā bija jāizdara.
Otra lieta, ko droši vien izdarīju nepareizi, bija mana slidu izvēle sacensību pirmajā dienā. Lai gan slidas salīdzināju vairākas reizes, temperatūras trasē mainījās. Uz mačiem palika siltāks nekā bija treniņos. Braucienā uz to zaudē nieka desmitdaļu, bet četru braucienu summā tās ir jau četras desmitdaļas. Otrajā dienā braucu ar citām slidām un ar tām gāja krietni labāk.

- Ārpus sacensībām esi ļoti mierīgs un nosvērts. Laikam jau pat tavs mērs bija pilns, ja Sočos nesavaldījies un sadauzīji ķiveri...
- Ar mani tā notika otro reizi. Pirmā reize bija septiņu gadu vecumā. (Smejas).Laikam jau bija sakrājies un gāja pāri malām. Nekas cits kā vien ķivere pa rokai nebija.

- Ko tad tu īsti izdarīji ar ķiveri?
- Vienkārši iesitu ar ķiveri pa sienu un saplīsa aizsargstikls. Nekas traks jau nebija...

- Bet, kā tad ar stāstu, ka tu esot iemetis ķiveri miskastē?
- Nē, miskastē noteikti nemetu. Tur nemaz nebija miskastes! (Smejas) Neesmu lasījis, kas par šo situāciju ir rakstīts presē, bet stāstu, kā bija patiesībā. Pēc tam tēvs ķiveri izrāva man no rokām.

- Vieglāk palika?
- Īstenībā jau nē. Tas jau neko nemainīja un neatrisināja.

- Kad atgriezāties Latvijā, jau izskatījies un izklausījies mierīgs. Kad izdevās sagremot notikušo?
- Kad pirmoreiz mūžā biju Minskā. (Smejas) Bet, ja nopietni, tad vienkārši bija vajadzīgs laiks. Pēc sacensībām divas dienas pasēdēju un padomāju. Turklāt sociālajos tīklos man rakstīja ļoti daudz cilvēku, kuri uzmundrināja. Viņu vidū arī sabiedrībā pazīstami cilvēki. Laikam jau patiešām pēc mačiem tik slikti izskatījos, ka cilvēki bija noraizējušies. (Smejas) Tas ļoti palīdzēja.
Bet, kad lidostā ieraudzīju sagaidīšanu un sveši cilvēki sadāvināja tik daudz ziedu, ka pat neietilpa automašīnas bagāžniekā, atkal spēju saskatīt jēgu un motivāciju turpināt strādāt.

- Uzreiz pēc sacensībām tev jautāja arī par to, vai turpināsi karjeru. Tobrīd, emociju pārņemts, nevarēji atbildēt viennozīmīgi.
- Noteikti neteicu, ka beigšu karjeru, bet sapratu, ka daudzi to tā uztvēra. Varbūt tāpēc arī man cilvēki rakstīja un lūdza, lai nepametu sportu...

- Vai kaut uz sekundi neiešāvās prātā doma likt punktu?
- Tāda doma bija. Taču jau tad teicu, ka pasēdēšu un padomāšu, ko nākotnē darīt.

- Cik ilgi domāji?
- Vienu dienu domāju, ko darīt, kā darīt un vai vispār darīt... Taču patiesībā jau laikam nebūtu pareizi vienu sacensību dēļ, kuras turklāt vēl nemaz nav bijušas tik neveiksmīgas, pieņemt šādu lēmumu. Galu galā zaudēju tikai mājiniekiem [Aleksandram Tretjakovam], Martinam, kuram ir ļoti daudz uzvaru Pasaules kausā, un amerikānim [Metjū Entuānam], kuram varbūt arī nevajadzēja zaudēt. Nekāda traģēdija nav notikusi.

- Tagad šeit sēžot, vari apgalvot, ka brauksi vēl vienu olimpisko ciklu?
- Jāsagaida arī komandas apspriede, jo viens es noteikti to nedarīšu. Ir svarīgi, lai mums saglabātos komanda. Tādā gadījumā esmu par. Daudz kas ir atkarīgs gan no sponsoriem, gan no valsts. Nav tā, kā varbūt kāds iedomājas - es pasaku, ka gribu, un viss notiek. Ja viss paliks pa vecam, tad esmu gatavs!

Komentāri (55)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu