Taivāna – sala, kuru eiropiešiem atklāja holandieši, bet kuru ir pārvaldījuši arī portugāļi, Ķīnas imperatori un japāņi, nav tikai ideoloģisku cīņu krustpunkts. Taivānieši dzīvo savu dzīvi tā, kā prot un uzskata par vajadzīgu.
Taivānas spogulis - nobeigums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Eksāmenu dieva gādībā
Uzturēt kārtībā dzīvi Taivānā palīdz piecas varas – pieci juaņi. Piemēram, viss ir daudzmaz skaidrs ar likumdošanas varu, ko iemieso parlaments, vai izpildvaru, kura ietver astoņas dažādas ministrijas. Tāpat jautājumus nevieš tieslietu vara, kura satur kopā tiesu sistēmu. Vēl ir vara, ko sauc par «kontroles juaņu». Tās uzdevums ir pārbaudīt ierēdņu godīgumu un valsts ie-stādes. Iespējams, te var atrast kādu līdzību ar pašmāju Valsts kontroles komiteju. Bet tas viss, protams, tik vienkārši uz ielas nav ieraugāms. Daudz vairāk ar taivāniešu ikdienas dzīvi ir saplūdis «eksāmenu juaņs» jeb eksāmenu vara. Patiesībā diezin vai kaut kur citur pasaulē vēl kaut kas tāds ir sastopams. «Mēs, taivānieši, esam kā traki uz dažādu eksāmenu kārtošanu,» man ļoti labā angļu valodā stāsta kāda parlamenta ierēdne.
Vispār jau eksāmenu kārtošanas sistēma, kurā ierēdņu vietu pretendentiem glītā rokrakstā, atstājot uz papīra tūkstošiem hieroglifu, bija jāatkārto gadu simtos uzkrāti un galvās iekalti ierēdņu dzīves kanoni, Padebešu impērijā ir pastāvējusi gadu simtiem. Ne jau velti pat kāds tautā iecienītās Pekinas operas varonis ir talantīgs jauneklis, kurš eksaminatoru augstprātības dēļ izkritis, un dievi, redzēdami brēcošo netaisnību, pārvērtuši viņu par teiksmainu putnu. No šīs pašas sistēmas, tiesa gan, jau tās norietā, nācis gan Ķīnas Republikas dibinātājs Suņs Jatsens, gan Taivānas ilggadējais līderis, karavadonis Čans Kaiši. Šķiet, nozīme īpašās eksāmenu varas iedibināšanā bijusi arī nosacījumam, ka abas pieminētās personas ir augušas filozofa Konfūcija iedibinātā un tāpat gadu simtiem pastāvējušā tradīciju sistēmā. Un jo vairāk tāpēc, ka kontinentālajā Ķīnā revolūcijas ideju pārņemtais vectēvs Mao pret konfuciānismu vērsās vairāk nekā asi, atļaujot revolucionārajai jaunatnei – hunveibiniem – graut tempļus un arī citādi skaust šīs "pagātnes paliekas», tajā skaitā Konfūcija mantojumu. Tā vai citādi valsts iekārtojums, lai tur būtu arī "eksāmenu vara», ir veidots, atsaucoties uz republikas tēva doktora Suņa Jatsena vēstuli, kādai jābūt valsts iekārtai. Bet varbūt pašam Čanam Kaiši gribējās būt tādam kā Padebešu valstības imperatoram, kam klausa eksaminētu ierēdņu armija.
Ja ielūkosimies kādā konfuciānisma ticības piederīgo templī – pirms tam gan vajadzētu pārliecināties, vai nav gadījies ienākt budistu dievnamā –, tad kaut kur altāra labajā pusē būs redzams kāds no skata visai nikns dievs ar sarkanu seju un tādu kā otiņu rokā. Tad, lūk, tas ir tautā vismaz trīs mēnešus gadā – jo īpaši jūnijā, jūlijā un augustā – tik iecienītais Eksāmenu jeb rakstības dievs.
Pie viņa pretendenti iet pirms eksāmena ar īpašu lapiņu, uz kuras ir rakstīts censoņa vārds un īpašā vajadzība. Tāpat netiek taupītas aromātiskās kvēpināmās nūjiņas. Taču vēl pirms došanās pie aizbildņa pie tempļa ieejas tiek veiktas dažādas maģiskas izdarības, kurās ar divu pusmēnesim līdzīgu, sarkanā krāsā krāsotu metamo kauliņu palīdzību tiek izzīlēts, vai vispār eksāmenu dievu šoreiz drīkst apgrūtināt ar saviem lūgumiem. (Virsējā kauliņa plakne ir noapaļota, bet apakšējā ir plakana.) Parasti kauliņi pacietīgi tiek mesti tik ilgi – vismaz četras reizes –, līdz iegūta pozitīva atbilde. Vislabāk ir tad, ja viens kauliņš vairākkārt nokrīt uz zemes ar plakano pusi, otrs ar noapaļoto, jo tad panākta debesu un zemes saskaņa. Tālāk ceļš ved pie īpaša trauka, kurā saliktas apmēram metru garas bambusa nūjas ar īpašam atzīmēm, kuras norāda, pie kāda skapīša un pēc kādas lūgšanu lapiņas doties. Pieļauju, ka ir reizes, kad dažādas norādes nav labvēlīgas ceļam pie Eksāmenu dieva, bet kaut kur citur. Garākās sarunās noskaidroju – arī pēc neveiksmes eksāmenos dieviņam nav jābaidās, ka viņš tiks gāzts no altāra. Vienkārši cīņa, ja vien tas ir iespējams, jāturpina. Tikmēr uzvarētāji ar dāvanām neskopojas, un templī ir pat savas pateicības dēlis. Vai tam visam ir kāds racionāls pamats, nudien nezinu, jo taivānieši lielākoties ir racionāli ļaudis. Taču esmu dzirdējis apgalvojumu, ka tradīcijas atstājot uz cilvēku dzīvi stabilizējošu iespaidu. Varbūt, kā teiktu filozofs Konfūcijs, ir labi tikties ar senu draugu.
Atajalu, paivanu un citas ciltis
Pavisam Taivānā dzīvo 23 miljoni cilvēku. Daļa no tiem – saisiati (apmēram 5,4 tūkstoši), tao (520 personas), bununi (apmēram 44,7 tūkstoši), tčou (apmēram 5,8 tūkstoši), paivani (apmēram 7,6 tūkstoši), atajali (apmēram 89 tūkstoši), taroko (apmēram 15 tūkstoši), kuvalani (626 personas), amisi (apmēram 16 tūkstoši), pujuma (9,5 tūkstoši) un jami (apmēram 3,3 tūkstoši) aborigēnu cilšu piederīgie te mīt vismaz sešus tūkstošus gadu. Viņi laika ritumā salā ieradās no Filipīnām un Klusā okeāna Austronēzijas salām. Haņi, kas tagad, protams, ir pārsvarā no kontinenta, pareizāk sakot, no Ķīnas dienvidaustrumiem, sāka ieplūst tikai 17. gadsimta sākumā, kad par Formozas esamību uzzināja holandieši. Acīmredzot, lai izsviestu atnācējus, Minu dinastijas (1368 – 1644) imperators atsūtīja uz salu ģenerāli Koksingu, kurš uz laiku padzina eiropiešus un nodibināja savu karaļvalsti. Tagad par aborigēniem rūpējas īpaša ministrija. Taipejā ir brīnišķīgs aborigēnu kultūras muzejs, bet salas dienvidos Kaošunas apkaimē ir arī īpašs brīvdabas muzejs. Ar ātrvilcienu no galvaspilsētas attālumu, kas nedaudz pārsniedz 320 kilometrus, var veikt apmēram pusotrā stundā. Te, Pingtunā, viņi dzied, dejo un uztur kārtībā mītnes, kādās dzīvojuši senči.
Aborigēni ir pārstāvēti arī parlamentā, taču ne pēc cilšu principa, bet gan atkarībā no tā, vai viņi ir "kalnu» vai "jūras» ļaudis. Uzvalkos ar tautastērpu iezīmēm ģērbušies ļaudis ministrijā man stāsta, ka valsts labi gādā par mazākumtautību kultūru un valodu saglabāšanu. Arī studētgribētājiem no aborigēnu vidus esot priekšrocības. Vēlāk gan saprotu, ka ķīniešu civilizācija ir tik iespaidīga, ka ne katrs aborigēns, lai kā arī censtos valdība, pilnīgi nepārvalda dzimto valodu. Perfekti to nezina pat tie, kuri šajās valodās dzied par prieku tūristiem. Tad vēl bažīgi painteresējos, vai Taivānas aborigēnu senči arī nav piederējuši pie tālo dienvidjūru galvu medniekiem. Jā, galvas te esot medījuši visi, līdz japāņi 1930. gadā šo tradīciju aizlieguši pavisam. Lielākoties galvas grieztas «ienaidniekiem». Tie savukārt parasti bijuši kaimiņu ciemu vīrieši. Sieviešu galvas medniekiem nav interesējušas.
Un vēl, jautāti par to, kāda ir iezemiešu cilšu piederīgo attieksme pret debatēm galvaspilsētā par to, vai Taivāna ir pastāvīga valsts ar tiesībām atgriezties ANO, vai tās nākotni saredz kā Ķīnas Tautas Republikas provinci, aborigēnu runasvīrs atteic, ka tā esot pašu ķīniešu – proti, haņu – darīšana, kā vienoties šajā jautājumā. Iedzimto attieksme pret Taivānu esot nemainīga: šī zeme esot viņējā jau vismaz sešus tūkstošus gadu.
Ir albums, ir kāzas
Taivānas pilsētās nevar nepievērst uzmanību gluži vai rokoko stilā noformētiem veikaliņiem, kuru skatlogos tiek demonstrēti dāmu un kungu kāzu tērpi. Patiesībā tie nav vienkārši veikaliņi, bet gan studijas, kurās var izīrēt krāšņus tērpus, lepnu auto, salīgt fotogrāfu, grimētāju un varbūt pat režisoru un tad ķerties klāt pie kāzu albuma veidošanas. Nešauboties var runāt par plaukstošu industriju, kura strauji attīstījusies tieši pēdējās desmitgadēs. Tas ir tāpēc, ka tāda ir mode: ja nav skaista kāzu albuma, tad nav arī pašu kāzu. Albums, kad izstāvēta pāris mēnešus gara rinda, tiek veidots, ņemot vērā pasūtītāja iztēli un rocību. Tiesa, kam fantāzija ir nabadzīgāka vai vienkārši pietrūkst laika sapņošanai, tiek piedāvāti jau gatavi albumi. Tas nozīmē, ka ir izveidoti smalki interjeri, pašūti svētku tērpi un jau laikus piemeklētas vietas, kurās nofotografēties brīvā dabā, saullēkta laikā vai saulei rietot, liedagā vai kalnos. Kad darba dienas vidū kādā skaistākā pilsētas nostūrī ir redzams jaunais pāris, tas vēl nenozīmē, ka tās ir kāzas. Pati laulību ceremonija, uz kuru sanāks viesi un smaidīdami šķirstīs kāzu albumu, būs tikai pēc vairākiem mēnešiem, kad būs gatavs albums.
Kāzu albuma tapšana, rēķinot latos, var izmaksāt vairākus simtus, bet tie var būt arī tūkstoši. Vaicāju savai pavadonei Tīnai, vai viņa arī ir domājusi par savu kāzu albumu. «Nu kā tad citādi. Nav albuma, nav kāzu,» viņa atteic.
Tempļa svētki
Tainaņas pilsētā ir atnācis novembra sākuma piektdienas vakars. Gaisa temperatūra turas virs divdesmit grādiem, un pēkšņi gaisā uzšaujas raķešu mākonis. Paeju uz to pusi un saklausu skaļu dziedāšanu. Kaut ko līdzīgu jau esmu dzirdējis Tibetā. Paeju vēl mazliet un redzu uz nelielas, pārvietojamas skatuves uzbūvētu tempļa altāri. Tajā iekārtojušies vairāki mūki, kas dziedošā balsī skaita lūgšanas. Pārvietojamā tempļa priekšā garā rindā izvietoti galdi, uz kuriem sākumā salikti dažādi fasēti ēdieni, sulu pakas, cigaretes, tad seko kautu putnu virknes un visbeidzot dažus metrus aizņem kautu cūku liemeņi. Cūkām mutē sabāztas kūpināmās nūjiņas. Nu gan ir skaidrs, ka tas nav vis parasts "zviedru galds», bet gan altāris, uz kura saliktas preces no tuvējiem veikaliņiem un restorāniem. Pārdesmit metrus garā galda otrā galā izvietojies vietējais estrādes ansamblītis un skaļuma ziņā mēģina pārspēt mūkus, kuru balsis telpā, protams, izplatās caur jaudīgiem skaļruņiem. Ielas malā ap plastmasas galdiem sasēdušas ķīniešu kompānijas – varbūt draugi, varbūt radi, kas sēž, ēd, iedzer un sarunājas tā, lai pārspētu troksni no skatuvēm. Turpat, kur beidzies viens svētku ķēdes posms, sākas nākamais. Tā ir aizpildīti vismaz četri, bet varbūt arī vairāki pilsētas kvartāli. Uz ielas, kas izskatās galvenāka par citām, ik pa gabaliņam starp tempļa skatuvēm, upuru galdiem un laicīgās skaņu mākslas paaugstinājumiem ir atstāti laukumiņi, no kuriem šaut gaisā raķetes. Oficiāli svētki sākās ap septiņiem vakarā un turpinājās līdz vienpadsmitiem, un nebija neviena brīža, kad gaisā nebūtu uguņu un neskanētu petaržu sprādzieni. "Ja priecāties, tad labi skaļi un visiem kopā,» reiz par ķīniešu tikumiem Rīgā man tika teikusi Tālo Austrumu kultūras pazinēja Jeļena Staburova. Tagad arī es saprotu, ka nekas tā neatbaida ļaunos garus kā nemitīgi blīkšķi un spožas ugunis. Bet ar to jau vēl nepietiek. Uz kādas skatuvītes tiek izrādītas Pekinas operas ainas ar virvēs iekārtiem un skaļi spiedzošiem māksliniekiem. Tā nu viņi tur it kā lidinās, it kā peld starp dekorācijām. Šķiet, pat labas mandarīnu valodas zināšanas te neko daudz nelīdzētu, jo uztvert tekstu cauri ellīgajam troksnim tāpat nav iespējams. Turklāt ielas pretējā pusē sākas bungu grupas priekšnesums. Ir jau arī kaut kas ne gluži bērniem domāts – kādā šķērsieliņā uzstājas vietējais varietē, kur ap stieņiem lokās pusapģērbti meitieši. Apkārt sanākušie puiši ir skaļā sajūsmā. Jo tuvāk templim, jo ļaužu vairāk, taču arī gaiss kļūst tāds kā ar dūmiem pievilcies. Turklāt nojaušu, ka tiek dedzināts papīrs. Un tā arī ir. Tur dedzina naudu. Par šo austrumnieku tradīciju jau biju kaut ko dzirdējis. "Nauda» jau arī nav tās banknotes, kuras ir ikdienas apgrozībā, bet tādas, ko iespiež tipogrāfijā. Tādus dzeltena kartona ar zeltītu krāsu apdrukātus papīriņus, saliktus sainīšos gluži kā ķieģeļus un sakrautus uz cienījama izmēra paliktņiem, tirgo tieši no kravas mašīnām. Pārāk dārga šāda "nauda» nav, jo ir vīri, kas to iepērk gluži vai autokravām un nes uz krāsnīm tempļa tuvumā. Acīmredzot dieviem un gariem ir svarīgāki dūmi un ļaužu apņemšanās viņu dēļ dedzināt naudu, tāpēc tie savā augstumā piedod sīkās zemes ļaužu blēdības, kad tiek sadedzināti kartona gabaliņi, bet ne dolāri, jenas, juaņas vai vēl kas cits. Stāvu ļaužu pūlī un iedomājos kaut ko par Semjuelu Hantingtonu, kurš rakstīja par civilizāciju sadursmēm. Nez ko viņš tagad teiktu, visu to redzēdams? Bet es sevi jau redzu kāpjam ātrvilcienā, lai dotos uz Taipeju, un pēc tam lidmašīnā, lai lidotu atpakaļ uz Eiropu. Vēl es iedomājos, kāda pasaules laikrakstos būs nākamā ziņa par Taivānu. Ja jau reiz apmēram puse salas iedzīvotāju jūt sevi kā piederīgos savai zemei un valstij, tad varbūt vienmēr, runājot par brīvību, lielvarām nav taisnība. Un es atkal atceros senatora Džordža Liu teikto: kad es piedzimu, es biju taivānietis, tad japānis un tad ķīnietis, bet tagad beidzot atkal esmu taivānietis.
Autors pateicas Taivānas misijai Latvijā par ierosinājumu doties ceļā un sniegto atbalstu.