Pavasarī Latvijas U-18 hokeja izlasei Leonīda Tambijeva vadībā pietrūka pavisam maz, lai pirmoreiz vēsturē iekļūtu pasaules čempionāta labāko komandu sešiniekā. Gadu mijā HK «Rīga» galveno treneri sagaida jauns izaicinājums jeb nākamais solis trenera karjerā - viņam uz pasaules čempionātu elites divīzijā būs jāved Latvijas U-20 izlase. Treneris uzsver, ka, ja reiz ir uzņēmies šo darbu, tad vēlas ar komandu kaut ko sasniegt.
- HK «Rīga» sastāvs starpsezonā atkal piedzīvoja būtiskas pārmaiņas, tomēr komandas cīnās par vietu izslēgšanas spēlēs.
- Play-off ir viena lieta, bet priecē tas, ka puiši progresē. Puse komandas atnāca no HK «Juniors», un puiši nebija spēlējuši tik augstā līmenī kā MHL A divīzija. Protams, kad aiziet 13-14 spēlētāji, izveidot komandu, kura domā un strādā kā treneris vēlas ir ļoti grūti. Turklāt vēl ar Latvijā pieejamajiem ierobežotajiem hokejistu resursiem.
- Kā vērtējat to jauno hokejistu izvēli, kuri aizbrauca uz Ziemeļameriku (Ņikita Jevpalovs, Roberts Lipsbergs, Edgars Kulda)?
- Esmu jau teicis un saku, ka to parādīs laiks. Ja puiši ir uzaicināti uz labākajām Ziemeļamerikas hokeja līgām un izvēlēti draftā - tas ir labi, taču šobrīd redzu, ka viņi šīm līgām vēl nav pilnībā pielāgojušies, un to apliecina arī statistika. Kā treneris - protams, ja esmu ieguldījis savu darbu jaunajā hokejistā, tad vēlos viņu paturēt.
- Kurus jaunos spēlētājus vēlaties izcelt?
- Teiksim tā - komandā ir talantīgi un perspektīvi hokejisti, kuri ne tik tālā nākotnē ar pareizu attieksmi un darbu varētu nonākt Rīgas «Dinamo».
- Un kuri no tiem, kas pērn spēlēja «Juniorā», ir vislabāk iejutušies MHL A divīzijā?
- Redziet, bija nepieciešams laiks, lai tiktu skaidrībā par šiem spēlētājiem, kuri līdz šim bija strādājuši cita trenera vadībā un spēlējuši citā līmenī (MHL B divīzijā). Tagad šie puiši ir pieraduši pie manām prasībām un spēlē komandā - Rustams Begovs, Edmunds Augstkalns, Andris Siksnis, Patriks Škuratovs, tāpat esam tagad piesaistījuši arī 1995. gadā dzimušos Bruno Birzīti un Jāni Jaksu, kur periodiski tiek sastāvā.
- Sezonas pirmajās gandrīz 20 spēlēs vārtus sargāja Kristers Gudļevskis. Ar ko tas izskaidrojams? Vai komandā nav otrā numura?
- Devu iespēju spēlēt Rihardam Cimermanim, kurš nav slikts vārtsargs, taču ir problēmas ar psiholoģiju. Uzskatu, ka Kristers ir vārtsargs ar lielu nākotni gan meistarības, gan attieksmes ziņā. Kad ir tāds vārtsargs kā viņš, tad gribot negribot nākas balstīties uz viņu. Tagad «Dinamo» viņu piesaka spēlēm kā otro vārtsargu un rodas iespēja sevi apliecināt gan Cimermanim, gan Borisam Tretjakovam. Protams, viņiem klājās grūti, tomēr nāksies spēlēt vairāk. Runāju ar [«Dinamo» galveno treneri Arti] Ābolu un sapratu, ka Kristers pie mums turpmāk spēlēs tikai epizodiski, jo, kad «Dinamo» dosies izbraukumos, viņš brauks līdzi un tiks pieteikts kā otrais vārtsargs.
- HK «Rīga» komandai tas būs mīnuss...
- Protams, taču no otras puses - šī komanda tādēļ arī ir domāta, lai audzinātu un dotu jaunos spēlētājus «Dinamo». Savu lomu šajā ziņā es labi apzinos.
- Ja turpinām vārtsargu tēmu, tad kāda būs situācija Latvijas U-20 izlasē?
- Mums ir divi pamatvārtsargi - Elvis Merzļikins un Ivars Punnenovs. Kurš būs pirmais numurs? To lemsim tikai pirms pasaules čempionāta. Abi vārtsargi ir laba līmeņi, abi ir spēlējuši U-18 izlasē un ir psiholoģiski gana noturīgi.
- Ja neskaita Juri Upīti un Miku Lipsbergu, kurus no HK «Rīga» spēlētājiem Jūs ieteiktu tuvākajā nākotnē izmēģināt «Dinamo» sastāvā?
- Negribas, lai kāds sadomātos, taču liels potenciāls ir Nikolajam Jeļisejevam, kurš var gūt vārtus un radīt momentus no nekā. Domāju, ka nākamvasar «Dinamo» treniņnometnē viņu būtu jāpārbauda. Tāpat kā Rihardu Bukartu, ar kuru ir jāmāk pareizi strādāt.
- Vai viņš ir līdzīgs vecākajam brālim Robertam?
- Cenšos darīt visu, lai viņš būtu mazāk līdzīgs brālim. Gribu, lai Rihards spēlē ne tikai uzbrukumā, bet arī aizsardzībā, ko savulaik neiemācīja Robertam. Domāju, ka Rihards būs citādāks spēlētājs. Tikai ar sniegumu uzbrukumā KHL vairs neesi nevienam vajadzīgs, katram ir jāmāk spēlēt aizsardzībā, iesaistīties spēka divcīņās.
- Bet ziniet, kas ir interesanti? Pirms nepilna gada Roberts intervijā man atzina, ka Tambijevs viņam esot teicis: «Tevi vienmēr vērtēs pēc tā, cik vārtus tu gūsi.»
- (Smejas) Es nekādā ziņā nevēlos norakstīt Roberta talantu. Arī viņam nepieciešama pieeja, viņu nevar vienā mirklī izmainīt. Gūt vārtus, radīt vārtu gūšanas izdevības - tam ir nepieciešams talants. Treneris to iemācīt nevar - tas vai nu ir vai nu nav. Vārtu gūšanas izjūta, ātras rokas, labs metiens. Gūt vārtus iemācīt nav iespējams. Jābūt arī attiecīgām rakstura īpašībām. Uzskatu, ka Robertam tas viss ir. Kad pats spēlēju, biju snaiperis. Es ļoti augstu vērtēju spēlētājus, kuri spēj gūt vārtus. Disciplīnu, spēka spēli un darīt pārējo melno darbu var iemācīt, tāpat var arī uztrenēt fiziskos rādītājus, taču vārtu gūšanas ir kas cits. Gan Robertam, gan Rihardam ir šīs vārtu gūšanas iemaņas. Ir jāmāk spēlētāju pareizi novirzīt un no viņa paprasīt. Saprotiet, visi talantīgi spēlētāji pēc rakstura nav vienkārši cilvēki. Viņiem ir nepieciešama īpaša pieeja. Viņi ir sarežģīti cilvēki.
- Pretējais piemērs laikam ir Ainārs Podziņš, kurš šosezon spēlē «Liepājas metalurgā»...
- Biju domājis, ka tikai man ir tāds viedoklis, taču izlasīju interviju ar [Peku] Rautakallio, un sapratu, ka tā tomēr nav. Liela vēlēšanās vēl nav viss hokejs. Uzskatu, ka viņam ir vāja spēles izpratne un tehniskais arsenāls. Manā izpratnē viņš ir nedaudz «uzpūsts» spēlētājs. Šobrīd HK «Rīga» komandā mums ir talantīgāki spēlētāji, kuriem gan nav tāds PR kā Podziņam. Laiks visu saliek pa vietām.
- Elvijs Biezais šosezon piedalījies gandrīz visos Rīgas «Dinamo» mačos. Vai tas pārsteidz?
- Ziniet, nepārsteidz vis. Viņš ir piemērs attieksmei pret darbu. Minēšu tikai vienu piemēru. Vasarā HK «Rīga» devās uz treniņnometni Gulbenē, bet Elvijs trenējās individuāli. HK «Rīga» bija viena brīva vieta un piezvanīju viņam, lai apjautātos, vai viņš brauks? Elvijs atbildēja, ka nekādu problēmu. Atbrauca, ielika pamatu, bet pēc tam Rautakallio paņēma viņu uz «Dinamo» treniņnometni. Viņš bija teicamā fiziskajā kondīcijā, bet Rautakallio lieliski izprata jaunā hokejista trumpjus. Liela talanta Elvijam nav, taču šis ir piemērs, kā ar pareizo attieksmi pret darbu var sasniegt lielas lietas. Protams, gribētos, lai viņš un Māris [Bičevskis] sāktu arī gūt vārtus.
- Jūsuprāt, vai Biezais un Bičevskis būs spējīgi pēc dažiem gadiem spēlēt «Dinamo» pirmajās divās maiņās?
- Domāju, ka ar laiku jā. Viņi nav tikai klavieru nesēji, var arī paši tās spēlēt. Taču nepieciešama pacietība un uzticība no treneru puses. Gandrīz katrā spēlē ir vārtu gūšanas momenti, taču pagaidām viņi tos nespēj realizēt.
- Mikam Indrašim talanta laikam tomēr ir vairāk...
- (Smejas) Indrašis ir talants, kuram izdevies atvērties. Vispirms viņam deva iespēju spēlēt [Latvijas izlases galvenais treneris Teds] Nolans, lai gan viņš nekad man par viņu neko nebija vaicājis. Bet pēc pasaules čempionātā redzētā viņu pamanīja arī Rautakallio. Ar tādu augumu būt tik plastiskam, ar tik labu koordināciju un rokām, spēles izpratni un vārtu gūšanas sajūtu... Viņš kārtējo reizi apliecina, ka spēlētāji Latvijā ir, taču ar viņiem ir jāmāk strādāt.
- Bieži laikam nav gadījies redzēt tādus vārtus, kādus Miks guva pagājušās MHL sezonas beigās?
- Mums šosezon tādus vārtus Gudļevskim iemeta Maskavas «Spartak» uzbrucējs Pāvels Medvedevs, kurš spēlē arī KHL. Tāpat atceros Mikaela Granlunda gūtos vārtus 2011. gada pasaules čempionāta pusfinālā pret Krieviju.
- Piekritīsiet, ka tas arī apliecina, ka hokejistam ir talants - spēja pieņemt neordinārus lēmumus?
- Protams. Es tādus vārtus nekad neesmu guvis, pat nemāku tā izdarīt un nemaz nemēģinātu. (Smejas) Bet tas jau ir Indrašis. Ne jau es viņam to iemācīju, pats izdomāja. Kā jau teicu - vai nu tas ir vai nu nav.
- Kā klājas dēlam Kirilam? Kāpēc viņš no Rīgas pārcēlās uz Voskresenskas «Himik»?
- Viss ir vienkārši. Pirmkārt, tā bija vēlme. Gan man, gan viņam bija grūti, jo es nespēju viņu piespiest strādāt vēl profesionālākā līmenī. Ir grūti strādāt tēvam ar dēlu. Turklāt viņam nav viegls raksturs, bet es esmu ļoti prasīgs. Bija problēmas un bieži strīdējāmies. Tagad viss ir kārtībā, viņš ir sācis izvērtēt daudzas lietas un no sarunas ar viņu sapratu, ka šī sezona Krievijā viņam viennozīmīgi nāks par labu. Tagad viņš ir iekļuvis «Red Stars» komandā, kas dosies uz Ziemeļameriku. Domāju, ka nākamsezon viņam būtu jācenšas spert nākamo soli, varbūt jāmēģina iekļūt «Dinamo». Meistarība un talants viņam ir, rokas ir ātras un laukumu viņš pārredz labi, taču viss atkarīgs no attieksmes - vai viņš spēs strādāt tā, kā no viņa prasīs treneris konkrētajā līgā un komandā?
- Ar ko Kirils ir labāks par savu tēvu, Latvijas izlases visu laiku rezultatīvāko hokejistu?
- Pēc spēles stila esam atšķirīgi. Viņš labi pārredz laukumu un labi jūt piespēli. Taču viņam būtu jāuzlabo fiziskā sagatavotība un ātrums.
- Ar frizūru gan viss ir kārtībā! MHLmājaslapā spēlētāja profilā pretī raugās puisis ar grebeni! Vai arī tas liecina par Kirila raksturu?
- (Smejas) Viņam vēl turpinās bērnība. Sezonas sākumā gribējās izcelties, kā nekā atbraucis no Latvijas. Nesen gan runājām skaipā un grebenes viņam vairs nebija. Dzīvo komandas bāzē, krievu ģērbtuve un mentalitāte. Tas ir pavisam citādāk nekā Latvijā.
- Piemēram...
- Attieksme, puišu uzvedības kultūra. Šeit puišiem ir vienas intereses, bet tur - pavisam citas. Rīgā apstākļi ir lieliski un viss ir nodrošināts, taču tur nākas pa desmit reizēm iet prasīt slidas vai nūjas. Tur ir laba izdzīvošanas skola, un tagad viņš novērtē to, kādi apstākļi bija Rīgā.
- Latvijas U-20 izlases sastāvā uz turnīru Austrijā paņēmāt 14 puišus no HK «Rīga». Kāpēc pārbaudījāt spēlētājus, kuri jau tāpat katru dienu ir Jūsu acu priekšā?
- Redziet, es neesmu treneris, kurš raustās un meklējās. Es zinu, ka MHL A divīzija ir ļoti augsts līmenis. Tie spēlētāji, kuri ir man pie sāniem, zina manas prasības un spēlē šajā līmenī. Ātruma, spēka spēles un kustības, kā arī lēmumu pieņemšanas ātruma ziņā MHL ir tuvu pasaules čempionātam, tādēļ skaidri apzinos, ko vēlos sagaidīt no spēlētājiem. Jau Sergeja Žoltoka piemiņas turnīra laikā paskatījos vairākus ārzemniekus. Es iedomājos, kāds līmenis būs pasaules čempionātā. Meistarības ziņā mēs ne tuvu nebūsim stiprākā komanda, taču, ja spēlētājs var izpildīt mača uzdevumu un kustības ziņā neatpalikt no pretiniekiem, tad mums ir izredzes katrā spēlē. HK «Rīga» puiši ir pieraduši pie šāda līmeņa, jo katru dienu tajā spēlē. Visu cieņu MHL B divīzijai, taču tas ir pavisam cits līmenis - krietni zemāks. Lai adaptētos A divīzijas līmenim, hokejistam ir nepieciešams laiks, taču mums tā nebūs.
- Kā ar 19 gadus veco Edgaru Kļaviņu, kurš šosezon debitējis Zviedrijas Elitserien un jau paspējis gūt vārtus?
- Viņam tika nosūtīts ielūgums uz šo turnīru, taču viņš aizbildinājās ar savainojumu. Pēc tam līdz manām ausīm nonāca runas, ka viņam ir kāds aizvainojums pret treneri Tambijevu... Bet, saprotiet, šeit atkal ir runa par patriotismu - viņam taču nav jāspēlē par treneri Tambijevu, bet gan par Latvijas izlasi. Šodien valstsvienību vada Tambijevs, bet rīt, iespējams, būs jau cits treneris. Ja vēlies spēlēt izlasē, tad, lūdzu. Uz turnīru Austrijā viņš tika aicināts.
- Vai esat redzējis viņu laukumā?
- Teikšu godīgi - pagājušajā sezonā redzēju viņu spēlējam Kanādā un viņa sniegums man ļoti nepatika. Tādā ziņā, ka viņš pārāk daudz spēlēja individuāli, nevis uz komandu. Pārāk daudz uzmanības tika pievērsts savai statistikai, bet beigās punktu nebija, kamēr lietderības koeficients bija -9 vai -10. Tas runā pats par sevi. Man vajadzīga komanda, kas domā tāpat kā es. Komanda, kura arī pēc gūtiem vai zaudētiem vārtiem strādās kā pulksteņa mehānisms. Mums jāpārspēj pretinieks spēles organizācijas ziņā, jo meistarībā vairums pretinieku būs labāki. Mana filozofija ir tāda, ka spēlētājiem, tēlaini izsakoties, laukumā ir jāmirst, jo tā ir augstākā divīzija. Nedomāju, ka pagājušā gada rezultāti kādu apmierināja. Ja reiz piekritu vadīt U-20 izlasi, tad vēlos ar to kaut ko sasniegt. Vai tas izdosies? Centīsimies.
- Pasaules U-20 čempionāts sāksies 26. decembrī. Kādas treniņnometnes plānotas pirms turnīra?
- No 9. līdz 22. decembrim būs treniņnometne Brocēnos, bet 18. un 19. decembrī aizvadīsim divas pārbaudes spēles pret MHL komandu Sanktpēterburgas SKA-1946. Gaidīsim, kad palēnām izlasei pievienosies puiši no Ziemeļamerikas - Lipsbergs, Kulda, Jevpalovs, Teodors Bļugers, Rinalds Rosinskis un Rūdolfs Kalvītis, kuram gan ir trauma un viņa dalība ir zem jautājuma zīmes.
- Bet kā ar Zemgu Girgensonu?
- Runāju ar viņa tēvu. Arī Girgensonam tiks izsūtīts ielūgums uz valstsvienību, taču, kā teica viņa tēvs - ja Zemgus atbrauks, tad jau uz pasaules čempionātu Ufā. Taču man svarīga ir viņa vēlēšanās spēlēt izlasē. Nevis spēlēt par mani, bet gan par savu valsti.
- Vai aizvadīsiet kādu pārbaudes spēli jau Ufā?
- Diemžēl pirms pasaules čempionāta Ufā nevienas pārbaudes spēles nebūs. Protams, es būtu gribējis aizvadīt vismaz vienu pārbaudes maču, tomēr tas nav atkarīgs no manis.
