«Man ļoti patika puišu darba ētika. Veidojot komandu, viena no svarīgākajām lietām ir apgādāt to ar spēlētājiem, kuri ir gatavi pilnībā nodoties darbam. Aizvadītajā turnīrā es jutu, ka mums ir spēlētāji, kuri cīnījās un strādāja,» uzskata treneris. «Ir grūti izcelt konkrētus spēlētājus, jo hokejs ir komandu sporta veids, taču kāds spēlētājs vienmēr izcelsies uz pārējo fona. Labu iespaidu par sevi atstāja Roberts Bukarts, Jānis Andersons un Atvars Tribuncovs, bet ļoti iedvesmoja abu mūsu vārtsargu - Edgara Masaļska un Māra Jučera - sniegums, kā arī viens no jaunajiem hokejistiem Miks Indrašis.»

Latvijas hokejistiem sarežģītās situācijās nereti rodas vēlme improvizēt, nevis nospēlēt maksimāli vienkārši, tādēļ jautāju trenerim, vai turnīrā Norvēģijā viņš to pamanīja. «Jā, tā patiešām bija, taču mums jāmācās spēlēt ļoti vienkārši. Dažreiz mazāk nozīmē labāk.»

Tieši nepareizu lēmumu pieņemšanu spriedzes situācijās šosezon pēc Rīgas «Dinamo» mačiem izcēlis Peka Rautakallio. Arī Nolans atzīst, ka šīs lietas ar hokejistiem tikušas pārrunātas. «Pie tā turpināsim strādāt. Mums jāiemācās pieņemt pareizus lēmumus gan ar ripu, gan bez ripas. Viena no grūtākajām lietām ir iemācīt jaunajiem hokejistiem spēlēt bez ripas. Pareizu lēmumu pieņemšana būs vitāli svarīga mūsu veiksmīgam sniegumam.»

Trīs spēlēs gūtie pieci vārti diez vai apmierina treneri, taču par pārsteigumu to nenosauksi, jo arī «Dinamo» ar rezultativtāti šajā sezonā nelutina. Kas pietrūkst - talanta, meistarības vai veiksmes? «Gūt vārtus jebkurā līmenī kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo vārtsargi ir tehniski spēcīgāki nekā jebkad agrāk. Lai gūtu vārtus, metieniem jābūt labi izkārtotiem, spēcīgiem un ātriem. Ir jācenšas nosegt vārtsargu redzamība, jo vārtsargs nevarēs atvairīt metienu, kuru neredz.» 

«Uzbrukums ir kā laika apstākļi. Reizēm tas ir lielisks, bet reizēm tas nav tik labs. Daži spēlētāji ir labāki vārtu guvēji nekā citi, taču ir jābūt apņēmīgiem un neatlaidīgiem. Neskatoties ne uz ko, ir jāatrod veids, kā dabūt ripu vārtos,» uzsver Nolans.

Turnīrā Norvēģijā galvenais treneris pirmoreiz pa īstam iepazinās arī ar saviem asistentiem Arti Ābolu un Viktoru Ignatjevu, kuriem arī šī bija debija valstsvienības treneru statusā. «Es skatījos un vērtēju savus asistentus tikpat daudz kā spēlētājus. Man patika viņu darba ētika un mēs turpināsim iepazīt viens otru arvien labāk. Strādāt kopā ar asistentiem ir līdzīgi kā darboties kopā ar maiņas partneriem. Ir jāzina, ko katrs no viņiem var piedāvāt, kādas ir viņu stiprās un vājās puses. Līdz pasaules čempionātam mēs turpināsim pilnveidoties kā vienots treneru korpuss.»