Šoruden TV3 raidījums «Nekā Personīga» vēstīja par Birģeļu ģimeni Brīvzemnieku pagasta Puikulē, kas skaudri atvadījās no Latvijas, lai dotos darba meklējumos uz Vāciju. Raidījums divus mēnešus pēc Sanda Birģeļa aizbraukšanas skaidrojis, kā ģimenei veicas trimdā.
Sandis, kurš pēc profesijas ir galdnieks, nespēja atrast sev darbu šeit, bet viņa sieva jau bija devusies darbā uz Vāciju, lai spētu uzturēt savus tuviniekus.
Kā ziņo «Nekā personīga», šai ģimenei piespiedu brauciens uz Vāciju bija kā lēciens bezdibenī – neviens no viņiem nekad nebija bijis ārpus Latvijas, pat ne ekskursijā Igaunijā vai Lietuvā.
Šodien paiet tieši divi mēneši, kopš Sandis ar ģimeni nu jau dzīvo Vācijas dienvidos, Karlsrūes piepilsētā. Viņi ir papildinājuši vienu no straujāk augošajām latviešu kopienām ārzemēs. Visā Vācijā oficiāli ir reģistrēti ap 20 tūkstoši imigrantu no Latvijas. Bet mūsu vēstniecībā Berlīnē rēķina, ka patiesais skaits ir uz pusi lielāks.
Sandis ar puikām, sievu Kristīni un mammu tagad dzīvo Karlsrūē - piecstāvu mājas trīsistabu dzīvoklī. Par lielāko ieguvumu viņi uzskata to, ka beidzot ir visi kopā.
Gaidot ģimenes ierašanos lielāko darbu dzīvokļa iekārtošanā jau bija paveikusi Sanda sieva ar šejienes radiem – par lētu naudu sapirktas lietotas mēbeles un virtuves iekārta, silts ūdens un krāsns nav jākurina – tas viss viņiem ir kā brīnums.
Cilvēki visapkārt ļoti laipni, pat nepazīstami pretimnācēji uz ielas sveicinot. Tagad, atceroties, cik skaudri bija jāpārdzīvo aizbraukšana no Dzimtenes, viņi priecājas, ka tomēr tikuši tam pāri, lai arī cik smagi bijis.
Kristīnei tobrīd šeit, vienai pelnot ģimenei naudu Vācijā, visgrūtāk bijis izturēt pārmetumus, ka aizbraukusi prom, atstādama mazos bērnus likteņa varā.
«Teiksim, bija smagi, bet arī reizē dusmas, ka tie, kas palika Latvijā - cilvēki, daudzi kaimiņi uzskatīja – jā, Kristīne pameta bērnus un tā..Vienkārši es uzskatu, ka tie cilvēki ir vāji. Viņi nevar saņemties un aizbraukt. Vienkārši ņemt un darīt lietas labā kaut ko..Tā ir skaudība arī varbūt savā ziņā,» saka Sanda sieva Kristīne Baumane.
«[Viss ir] Panākts ar savu darbu. Vācieši to novērtē. Viņi saka – cepuri nost! Bet tie, kas sēž Latvijā mājās - darba nav, ko mēs tagad darīsim..? Bet viņi paši vienkārši neceļas un neiet kaut ko meklēt un kaut ko darīt. Vienkārši sēž un čīkst mājās – tas nav, tas nav..Un pēc tam, kad kāds kaut ko ir sācis, uzņēmies darīt, tad – jā, paskaties – tas, tas, tas! Lai gan Latvijā tas ir normāli..Tā tas ir.. Pirmos trīs mēnešus, kad es strādāju citā darbavietā, tad bija tā, ka 14-17 stundas dienā es strādāju,» – tā Kristīne.
Jautāta, kas palīdzēja pārvarēt grūtības, Kristīne atbild – vāciešu humors. «Jā! Lai vai kā, ej, kur iedams, viņi uzskata tā – ja tu proti labi dzīt jokus, arī pretim, tad tu esi labs vācietis. Un tas vienkārši pacēla tā mazliet, piestutēja..Tad nebija tik traģiski, jāsaka tā.»
Ja neskaita bērnu pabalstu, kas katram puikam pienākas pa 180 eiro, ne Kristīne, ne Sandis ne brīdi nav sēdējuši uz kakla vācu nodokļu maksātājiem. Kristīne strādā veļas mazgātavā, nopelna tur 800 eiro. Viņa tur jau labi iejutusies, runā vāciski ne sliktāk par vietējiem, vairs neesot katrs teikums domās jātulko no latviešu uz vācu.
Sandis pagaidām iztiek ar atmiņām no skolā mācītā, bet jau pirmajā dienā pēc atbraukšanas viņš pieteicās vairākās darba meklēšanas aģentūrās un pēc nepilna mēneša dabūja darbu dzīvnieku barības rūpnīcā, kur maksā 900 eiro mēnesī.
Priekšniecība laipna, kolēģi arī – gan poļi, gan turki un krievi – visi pagaidām ar trūcīgām vācu valodas zināšanām, bet tiekot galā labi. Darbs pie konveijera un produkcijas pakošanas nemaz kaulus nelaužot. Sandis savā darbavietā izpelnījies ļoti uzcītīga strādnieka slavu, kurš nekad nekavē darbu un precīzi izpilda pienākumus.
Viņi jau tagad var atļauties samaksāt arī Dāvim par privāto bērnudārzu, kas salīdzinot ar Latviju nav dārgs un maksā 89 eiro. Dzīvoklis ar visiem komunālajiem izmaksā 600 eiro mēnesī.
Tomēr, lai cik Vācijā labi, Sanda mamma saka, ka katru dienu domājot par Latviju. 18.novembrī par godu Latvijas dzimšanas dienai viņa uzpinusi svētku vainagu un dedzinājuši svecīti. Viņa cer, ka pavasarī, kad uz bērnudārzu ies jau abi mazie, viņa varēs braukt atpakaļ.
«Es šeit redzu lielākas perspektīvas, nekā Latvijā. Jo tur nekas labāk nepaliek. Un, man liekas, arī nepaliks nākotnē. Jā, varbūt pēc kādiem 5- 10 gadiem, grūti teikt..varbūt..Bet lielākas cerības es redzu šeit, nevis tur. Pašlaik skaidrs ir, ka šeit viņi pavadīs vismaz trīs gadus, jo uz tik ilgu laiku ir noslēgts īres līgums. Bet visu turpmāko noteiks tas, kur labāk būs bērniem, kurus dabūt uz kājām tagad ir viņu galvenais mērķis,» – tā Kristīne.
Cenšoties iekārtot savu dzīvi Vācijā, ne Sandim, ne Kristīnei līdz šim tā arī nebija sanācis laika pat tik daudz, lai kopā dotos apskatīt savas jaunās pilsētas centru. Un tikai īsi pirms Ziemassvētkiem viņiem beidzot izdevās izjust svētku tuvumu.
Viņiem pašiem šķiet, ka šobrīd vēl nav īstais laiks, lai Vācijā varētu atļauties nopirkt kaut ko no gadumijas tirdziņa dārgajiem niekiem un, visticamāk, nepirkšot arī svētku egli. Nauda tomēr jātaupa.
Taču vērtīga ir sajūta, ka beidzot pēc vairākiem trūkuma gadiem viņu dzīve pamazām kļūst drošāka. Protams, kopā ar atskārsmi, ko nozīmē pirmoreiz pavadīt Ziemassvētkus tik tālu prom no dzimtajām mājām.
