Vai «Ekopuķīte» uzplauks arī Latvijā?

Patērētājam grūti orientēties
Tomēr daudzo un dažādo marķējumu esamība, kuri dažkārt ir pat maldinoši, degradējuši «eko» konceptu gan ražotāju, gan tirgotāju, gan arī patērētāju vidū. Šādu secinājumu pauda arī Eiropas Savienības ekomarķējumam veltītā semināra dalībnieki. Mūsdienās reti kurš patērētājs spēj orientēties daudzo un dažādo nacionālo, Eiropas un vēl plašāka mēroga marķējumu gūzmā.

Andreas Scherlofsky, Austrijas ekomarķējumu komunikāciju eksperts, saskaitījis, ka patlaban pasaulē pastāv 378 dažādi ekomarķējumi, kas tiek izmantoti vairāk nekā 200 valstīs, lai izceltu preces un pakalpojumus tautsaimniecības 25 sektoros. Pirmais šāda veida marķējums – „Zilais eņģelis” – dzima pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, un nu tam saradies pamatīgs sekotāju pulks. Pat ķīniešiem esot savi ekomarķējumi! Turklāt dažus no ekomarķējumu saimes piešķir tikai vienai produkciju grupai, kamēr citus izmanto dažādu veidu precēm. Tai pašā laikā patērētājam ir ļoti grūti identificēt šo daudzo marķējumu atšķirības un nozīmi. Teorētiski ikvienam ekomarķējumam jābūt sasaistāmam ar konkrētiem un strikti ievērotiem kritērijiem, izgatavojot preci vai sniedzot pakalpojumu. Papīrrūpniecībā, piemēram, šāds kritērijs ir hlora neizmantošana ražošanā.

ES ekomarķējums -  24 produktu grupām

Lai palīdzētu patērētājam atpazīt konkrētus marķējumus, Eiropas Savienībā kopš 1992. gada ieviests ekomarķējums (EU Ecolabel) ar stilizētas puķītes attēlu. Šī marķējuma mērķis ir panākt, lai tas ES valstīs kļūtu atpazīstams un aizstātu daudzos nacionālos marķējumus. Tas ir brīvprātīgs un dibināts, lai veicinātu tādu produktu un pakalpojumu patēriņu, kuri rada mazāku ietekmi uz vidi. Saprotams, ka tāpēc izvirzīti arī ļoti stingri kritēriji tiem ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlas šo marķējumu izmantot. Kopš 2001. gada ES ekomarķējums īpaši populārs un atpazīstams kļuvis Itālijā, Francijā, Spānijā, arī Somijā. Diemžēl Latvijā un arī pārējās Baltijas valstīs līdz šim informācija par „Ekopuķīti” bijusi minimāla, pie mums vairāk atpazīstams ir Ziemeļvalstu marķējums «Zaļais gulbis».

ES ekomarķējumu patlaban piešķir 24 produktu grupām un pakalpojumiem, tostarp sadzīves tehnikai, celtniecības materiāliem, tekstilizstrādājumiem, apaviem, sadzīves ķīmijai, tūrisma mītnēm u.c. Interesi par iespējam saņemt marķējumu savai produkcijai izrādījis Latvijas sadzīves ķīmijas preču ražotājuzņēmums Spodrība. Latvijai patlaban dots starts ES ekomarķējuma ieviešanā, taču pagaidām vēl neviens uzņēmums pieteikumu nav iesniedzis, seminārā informēja LR Vides pārraudzības valsts biroja Sākotnējā izvērtējuma daļas vadītāja Iveta Jēgere.

Vides pārraudzības valsts birojs ir atbildīgs par ES ekomarķējuma ieviešanu mūsu valstī, un tā pārstāve norādīja, ka «Ekopuķītes» kritēriju mērķis ir mazināt produkta ietekmi uz vidi visā tā dzīves ciklā – no ražošanas līdz nonākšanai atkritumos. Kritērijus izstrādā ekspertu darba grupas prezidējošās dalībvalsts vadībā, konsultējoties ar visu ieinteresēto pušu pārstāvjiem (ražošanas un mazumtirdzniecības uzņēmumiem, valsts un nevalstiskajām patērētāju tiesību aizsardzības un vides aizsardzības organizācijām u.c. sabiedriskajām organizācijām). 
Produktu grupu ekoloģisko kritēriju darbības laiks ir no trim līdz pieciem gadiem. To periodiska pārskatīšana un pārstrādāšana nodrošina iespēju sekot līdzi vides aizsardzības prasību attīstībai, tirgus izmaiņām un tehniskajam progresam.

 «Ekopuķīte» var sekmēt noietu ES tirgū

Tomēr, lai ieviestu ES Ekomarķējuma shēmu, uzņēmumiem jāiziet laikietilpīgs un dārgs atzīšanas process – jāveic produkcijas testi, lai pierādītu, ka gan produkts, gan ražošanas izejvielas, gan pats ražošanas cikls atbilst noteiktiem kritērijiem. Viena trauku mazgājamā līdzekļa tests, piemēram, ārvalstu laboratorijā (pie mums nav attiecīgi sertificētu laboratoriju) izmaksā ap 1000 eiro, bet veļas mazgāšanas līdzeklim – pat līdz 6000 eiro. Jārēķinās arī ar reģistrācijas izdevumiem un licences iegādi, kas atkarīgi no uzņēmuma lieluma. Un, kā jau minēts, ekomarķējuma pretendentiem jāspēj pierādīt, ka ne tikai pats produkts, bet arī izejvielas atbilst stingrajām prasībām. Taču tā kā nereti izejvielas tiek iepirktas ārvalstīs, ražotājam nav iespējams ietekmēt izejvielu ražotāju, lai tas ievērotu ES ekomarķējumam atbilstīgu ražošanas ciklu.

Šo stingro prasību un lielo izmaksu dēļ mazajiem uzņēmumiem var izrādīties ļoti problemātiski ieviest ES ekomarķējumu, lai gan ilgstošākā periodā sākotnējie ieguldījumi noteikti atmaksātos, kā arī atdeve būtu gan prece vai pakalpojuma prestiža celšanās, gan potenciālās eksporta iespējas, jo «Ekopuķīte» ir kvalitātes garants, ko atpazīst ES tirgū.

Tomēr jārēķinās, ka ne jau tikai marķējums vien ir tas, kas nodrošina produkta vai pakalpojuma atpazīstamību un lielāku noietu. Pēc Eirobarometra veiktajām aptaujām, ES patērētājam prioritārie kritēriji izvēlē starp vienas preču grupas produktiem ir preces kvalitāte, kam seko preces cena un tikai pēc tam tādi kritēriji kā preces ietekme uz veselību un vidi, preces zīmols. Turklāt realitātē patērētājs nepakļaujas tikai uz vienu kritēriju, bet gan to kopumu. Tomēr nenoliedzami ES ekomarķējums var būt viens no komponentiem, kas palīdz preci padarīt patērētājiem pievilcīgāku. Ne mazāk svarīgs faktors ekomarķējuma ieviešanā ir ražošanas procesa maiņa, kas var ļaut ekonomēt, piemēram, rūpēs par vidi ieviešot taupīgāku elektroenerģijas izmantošanas shēmu ražošanas procesa nodrošināšanai vai otrreizējo izejvielu izmantošanu ražošanā.

www.eco-label.com