Vecāki atkal piemānīti (53)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Jau šogad vecāki piedzīvoja to, ka tāpēc, ka valsts šim nolūkam neiedalīja pietiekami daudz naudas, mācību līdzekļi bija jāpērk pašiem. Veidojot nākamā gada budžetu, ministrs solīja, ka tiks piešķirts divas reizes vairāk naudas. Tagad atklājies, ka viss paliks pa vecam.

Pašlaik mācību līdzekļu iegādei valsts uz skolēnu tērē nedaudz vairāk par 7 latiem, bet reāli vajag vismaz 20- 30. Pašvaldības ir aprēķinājušas, ka tādā gadījumā no budžeta būtu jātērē 9,5 miljoni gadā. Nākamajam gadam IZM solīja vismaz 14 latus. Tagad jau tiek sludināts, ka būs tie paši 7, un tā vietā ir pieteikts karš darba burtnīcām, kas esot novecojušas.

Lai nu kā censtos IZM ierēdņi, visā šai putrā skaidri redzams, ka runa nav par darba burtnīcām vai naudas trūkumu, jo 9,5 miljoni ir mazāk, nekā ministrijas ierēdņi tērē savām vajadzībām. Runa ir par to, ka ierēdniecība grib naudu saglabāt savās rokās. Tāpēc ir jāmeklē kāds, ko apkarot, un tādas izrādījušās darba burtnīcas.

Bet kā tad ir patiesībā? No preses redzams, ka ierēdņi veikli izmanto to, ka liela daļa sabiedrības nezina, kas ir darba burtnīcas, un kāda ir to loma izglītībā.

Darba burtnīcas (arī darba lapas un praktikumi) ir uzdevumu krājums skolēna individuālajam darbam. Vispirms skolotājs klases priekšā iepazīstina skolēnu ar kādu tematu. Tad, izpildot uzdevumu darba burtnīcā, skolēns (un arī skolotājs) pārliecinās, ka skolēns viņu sapratis pareizi un vajadzīgo ir apguvis. Darba burtnīcas paātrina skolēna un skolotāja darbu, jo daļa uzdevuma (teksti, shēmas, kartes) tajā jau ir nodrukātas un skolēns tikai to papildina. Ja skolotājs neizmanto darba burtnīcas vai ko līdzīgu, tad viņš nekontrolē skolēna individuālo darbu. Bieži ir novērots, ka gadījumos, ja mācību grāmatu autori neveido darba burtnīcas, to dara skolotāji paši. Likvidējot darba burtnīcas, mēs arī likvidējam skolotāju, kurš tiešām strādā ar skolēnu.

No pedagoģijas viedokļa darba burtnīcas ir nevis novecojušas, bet tās izmanto arvien vairāk. Lieta ir tā, ka mūsdienu skolēnu ielenc informācijas plūsma. Tā viņam metas virsū no televīzijas, radio, interneta, mobilā telefona. Ja skolēns grib kaut ko iemācīties, viņam šī informācija ir jāatlasa un jāsistematizē. Tieši to darīt arī māca darba burtnīcas.

Pagaidām nav tādu elektronisko mācību līdzekļu, kas aizstātu darba burtnīcas. Interaktīvās tāfeles un līdzīgas ierīces ir domātas, lai kaut ko demonstrētu klases priekšā. Individuālam darbam tās nav domātas. Planšetdatori tikai tad varēs aizstāt darba burtnīcas, kad skolēni varēs uz tiem rakstīt un zīmēt (daudzos gadījumos tas jādara ar roku) un rakstīto nosūtīt skolotājam. Pagaidām šādas tehnoloģijas ir ļoti dārgas.

Jāpiebilst arī tas, ka Latvijā visi nozīmīgākie pārbaudījumi tiek kārtoti rakstiski. Darba burtnīcas arī ir tas līdzeklis, kas palīdz skolēnam apgūt tos uzdevumu veidus, kas būs pārbaudījumos, tajā skaitā- centralizētajos eksāmenos. Šogad Tiesībsarga aktivitāšu dēļ skolotāji jau izmantoja mazāk darba burtnīcas, un rezultāts nebija ilgi jāgaida- centralizēto eksāmenu rezultāti kopumā ir sliktāki.

Kāpēc tam IZM tik ļoti karo pret darba burtnīcām un negrib tām dot naudu?

Ja palūkosimies ministrijas štatu sarakstos, tad atklāsim, kā sazēlusi mūsu birokrātija. Ministrijai ir arī neskaitāmas iestādes, kurās ir priekšnieki ar vairākiem vietniekiem un nodaļu vadītāji ar tādu pašu vietnieku skaitu. Un ja nu kāds iedomāsies, ka nauda ir jādod skolām, nevis birokrātiem?

Vēl pastāv tāds brīnums kā projekti. Ierēdņi tajos var pieteikties par vadītājiem, konsultantiem, konsultantu konsultantiem, konsultantu konsultantu konsultantiem, uzraugiem, uzraugu uzraugiem, uzraugu uzraugu uzraugiem. Tā var nopelnīt ļoti labi. Arī par šīm izpriecām kāds var painteresēties un ieteikt naudu novirzīt skolām.

Daudzi man pārmetīs, ka arī man ir savas intereses. Jā, ir. Bet, atšķirībā no ierēdņiem, es nekuļu putas, kurās var slēpties, bet izgatavoju mācību līdzekli un atklāti nolieku to sabiedrības priekšā. Ja sabiedrība tajā redz jēgu, tā to izmanto. Tas, ka līdz šim lielākā daļa manis sagatavotu līdzekļu ir izpirkti, liecina, ka tie ir bijuši vajadzīgi un ir palīdzējuši. Žēl tikai, ka pašlaik manu darbu masveidā zog kopēšanas firmas, kas izmanto to, ka skolas ir iedzītas naudas trūkumā.

Tajā pat laikā es zinu, cik daudz var sabojāt neprasmīgs un iedomīgs ierēdnis. Ne jau darba burtnīcas ir novecojušas, bet mūsu ierēdņu aparāts. Starp citu, Igaunijā skolēniem tiek piešķirti vismaz 30 lati mācību līdzekļu iegādei un ierēdņu aparāts un kontrole pār skolām ir stipri samazināta.

Kur ir mūsu izglītības sistēmas nelaime? Laikam jau tā, ka nauda nenonāk īsto darītāju rokās. Tas sakāms arī par skolotāju algām.

Komentāri (53)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu