«Uzbrucēja bagātība ir gūtie vārti. Man gan to nav tik daudz, cik Mesi. Gribu izcelt vismaz piecus. Abus, ko iesitu turkiem. Tās spēles neviens no mums neaizmirsīs līdz mūža galam, jo piepildījās nereāls sapnis. Tad vēl vārti finālturnīrā pret čehiem. Cik tur trūka, ka pēc divām spēlēm mums būtu seši punkti,» stāsta uzbrucējs.

«Portugālē tik ļoti vairs neveicās. Čehi beigās spieda un iesita, taču līdzīgās situācijās bijām arī noturējušies. Pret Vāciju, kas izlasei varbūt bija mūža spēle, arī varējām uzvarēt. Vienreiz es aizmuku, vismaz vienu «pendeli» neiedeva. Bet zvaigznes tā vairs nestāvēja. Pret Nīderlandi jau bijām paguruši, iztukšoti, arī nedaudz vīlušies. Taču mēs tur bijām un nekļuvām par puikām, ar ko mazgā grīdu,» secina Varpakovskis.

«Noteikti gribu minēt vārtus arī Čempionu līgā. Tie bija vienīgie, toties pret Madrides «Real». Tajā gadā mums patiešām bija laba komanda. Kijevā tribīnēs allaž bija 90 000 skatītāju. Sajūtas grūti aprakstīt. Kājas pašas nesa uz priekšu,» teic spēlētājs.