Pašlaik daļa politiķu, diskutējot par okupāciju, nodarbojas ar sagrozītu vēstures faktu izmantošanu, - nav skaidrs, kādas politiskās dividendes viņi cer saņemt, - intervijā Latvijas Radio sacīja Vēsturnieku komisijas vadītājs, LU profesors Inesis Feldmanis.
«Ja «Saskaņas centrs» par to [okupāciju] paši nerunātu, latvieši arī to nedarītu,» sacīja Feldmanis, piebilstot, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir jāsamierinās, ka viņi ir okupantu pēcteči, taču viņiem nav jābūt par to atbildīgiem un pašiem mazāk par to būtu jārunā.
Jau ziņots, ka, atbildot uz jautājumu par iespējamo okupācijas atzīšanu, Rīgas mērs Nils Ušakovs norādījis, ka ne SC, ne viņš personīgi nevarot ne atzīt, ne neatzīt notikumus, kas ir bijuši 1940.gadā. Viņiem arī neesot alerģijas ne pret vienu vārdu - aneksija, inkorporācija vai okupācija -, bet esot svarīgi, vai šo vārdu lietošana neatstājot sekas uz pašreizējo stāvokli. Ušakovs teica, ka būtu labi, ja tagad tiktu skaļi pateikts un ierakstīts valdības deklarācijā, ka Latvijā nav okupantu un ka netiks pārskatīts šeit dzīvojošo cilvēku tiesiskais statuss.
Vēsturnieks uzskata, ka iekļaujot valdības deklarācijā šādu prasību, Latvijā nekas nemainīsies, tikai apliecinās, ka mēs samierināmies ar okupācijas sekām, taču vēršoties pret okupācijas faktu un to neatzīstot, tiek pausta nelojalitāte Latvijas valstij. «Politiķi, kas šodien mēģina noliegt okupācijas faktu, vēršas pret Latvijas valsti,» uzsvēra Feldmanis un piebilst, ka ar šādu prasību SC izaicina uz šādu diskusiju, jo latvieši vēlas tikai vienu - atzīt okupācijas faktu, nevēršoties pret tā sekām.
1940.gadā Maskava centās noorganizēt Baltijas valstu pakļaušanu tā, lai pasaules sabiedrības acīs izskatītos kā brīvprātīgs process, taču tas neizdevās, - 50 pasaules valstis atzina, ka pakļaušana bija nelikumīga, skaidroja Feldmanis.
Vēsturnieks norāda, - kad Latvija atguva neatkarību, strīds bija par diviem attīstības ceļiem: parlamentāro, ko tolaik pārstāvēja Latvijas Tautas fronte, «Latvijas ceļš», un starptautiski tiesisko ceļu. «Pirmais guva virsroku, Latvija atguva neatkarību, bet bija spiesta samierināties ar okupācijas sekām. Ja ietu otru ceļu, tas paredz arī okupācijas seku likvidēšanu,» sacīja Feldmanis.
Pēc Feldmaņa teiktā, okupanti ir Staļina režīms, Maskava, - tie, kas pieņēma lēmumus par Latvijas pakļaušanu,- armijas virsnieki, karavīri un citi. «Neviens jau nevar izšķirt, kurš labprātīgi realizēja šo procesu, kurš ne. Pieņemu, ka nevar atbildēt par tēvu, vectēvu rīcību, bet tas nemaina lietas būtību. Pašlaik aptuveni 700 000 Latvijas iedzīvotāju - pilsonisko okupantu - ir okupācijas sekas,» uzskata vēsturnieks.
«Okupācijas seku likvidēšana nozīmē, ka cilvēkiem, kas iebraukuši Latvijā okupācijas periodā, pēc okupācijas beigām jāatgriežas viņu etniskajā dzimtenē. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tam tā vajadzēja būt, bet Latvija izvēlējās samierināties un piekrita, ka okupācijas sekas paliek nelikvidētas,» skaidro vēsturnieks.
Šodien izvirzīt jautājumu, ka kādam būtu jāatgriežas etniskajā dzimtenē, vairs nebūtu loģiski, ja 20 gadus tas nav darīts, uzskata Feldmanis un piebilst, ka vēsturi vajadzētu uztvert kā zinātni un tā varētu kalpot kā integrējošs faktors, taču politiķi, īpaši SC, to negrib.
