Izstādes «Vecumdienas» koncepcijas autoru – dizaineru Kristapu Grundšteinu – sastopam, rosoties bijušajās Ivonnas Veihertes galerijas telpās iepretim Rīgas kanālam un Bastejkalnam. «Tagad vēl te nekā nav, bet, jau sākot ar 5. aprīli, ikviens līdz 30. aprīlim tiek laipni gaidīts ciemos, lai pamēģinātu iejusties nākotnes seniora dzīves telpā,» viesmīlīgi mūs aicina Kristaps, piebilstot, ka šī izstāde ir daļa no gadu ilgstošā projekta «Garā pastaiga», vēsta «[s:47686]».
Komentāri par nākotnes vīziju
«Šo izstādi gribētu saukt par komentāru nākotnes pilsētas vīzijai. Ņemot vērā, ka mūsu sabiedrība noveco un senioru īpatsvars tikai pieaug, šo faktu nevaram ignorēt, tādēļ ir jāpiemēro jauni risinājumi un jaunas pieejas, lai pilsēta būtu gatava,» viņš stāsta, rādot planšeti, uz kuras attēlota Latvijas Nacionālās operas ēka trīs dažādos izmēros – no pavisam maziņas līdz pieklājīga izmēra ēkai. «Šīs trīs «operas» demonstrē proporcionālu senioru īpatsvara pieaugumu sabiedrībā. Ja 2010. gadā tie bija 17 procenti, 2030. gadā – 25 procenti, tad, paskatoties 2060. gadu, pensionāri būs jau 35 procenti sabiedrības.» Kristaps piekrīt – jā, tas ir biedējošs fakts, kas liecina par nācijas novecošanos, taču izstādē «Vecumdienas» tas tiks pavērsts pozitīvi un liks domāt par to, ko varētu ar īpatsvaru darīt. «Tādēļ viens no izstādes saukļiem ir «Rīga – pilsēta, kur novecot».
Šī problēma, ka senioru 65 plus grupa pieaug, ir visā Eiropā, un uz to ir jāreaģē. Un viens no risinājumiem – piedāvāt Rīgu (kas savu tēlu meklē joprojām!) kā pilsētu, kur novecot, aicinot seniorus no citām valstīm pavadīt vecumdienas šeit. Jo mums ir lieliska centrālā zona, pilsētas vēsturiskā apbūve, kultūras iestādes!
Kāpēc tad šo nepiedāvāt kā tādu ārpakalpojumu un būt novatoriem?! Nevis runāt par pansionātiem – jēdzienu un vārdu, no kā sen vajadzētu tikt vaļā?» Kristaps uzskata, ka šiem ļaudīm varētu piedāvāt vienu ēku centrā, nevis, piemēram, Babītē vai Sužos: «Tas, ko sava mūža gaitā esi pelnījis, ir pavadīt laiku tā, lai varētu arī baudīt sava darba augļus. Citādāk sanāk – esi saņēmis pensiju, kas ir apmēram puse vai 60 procentu tavas algas, un kas tad atliek? Centrā padzīvot vairs nevari, jo tas ir dārgs un aizņemts, tāpēc nākas pārcelties uz kādu tālāku rajonu. Un tas nekas, ka viss notiek tieši pilsētas centrā, nokļūšana līdz kurienei ar sabiedrisko transportu arī aizņem daudz laika. Tas taču ir absurds, vai ne?!»
Kristaps piekrīt, ka šī situācija gan esot raksturīga daudzām Eiropas pilsētām, taču uzreiz norāda – piemēram, Vīnē situācija esot daudz labāka, un smaidot atzīst, ka tieši šī Austrijas pilsēta «Vecumdienu» projekta autoriem bijusi kā iedvesmas avots. «No tā nekaunos, jo Vīne ir mūsu idejai atbilstoša pilsēta – tur t. s. «vecumdienu nami» ir uz katra stūra, kā arī ir attīstīta senioru kultūra, tieši Vīnē ir lielākie kapi pilsētā…» Kristaps smejas un norāda, ka tas ir apbrīnojami un ka tieši visas šīs lietas veido pilsētas «seju», un – no novecošanas neesot jābaidās; tieši otrādāk – jāmaina vide un attieksme pret šo faktu.
Absolūti ideāla vieta
Taujāts par izstādes koncepciju, Kristaps teic: «Parasti šādas izstādes notiek pamestās rūpnīcās vai līdzīgās telpās. Esam gājuši pilnīgi pretēju ceļu – esam atraduši visideālāko dzīvokli vēsturiskajā centrā ar skatu uz kanālu un parku, mums šajā mājā ir lieliski kaimiņi, labs plānojums, ir kamīni, augstie griesti… Tāds ideāls dzīvoklis!» Ar to visu projekta autori nolēmuši parādīt, ka vecumdienas ir kaut kas skaists.
«Šeit rādīsim dažādus risinājumus, kā pavadīt skaistas vecumdienas – sākot no ekonomiskiem risinājumiem līdz hobijiem, kā pavadīt laiku. Tādā komentāru manierē, fokusējoties uz to, lai nākotnes senioram – tam, kurš šodien sācis iemaksāt naudu savos pensiju fondos, – parādīt, ka tā nav vienīgā izeja. Tos ceļus veidojam paši, tātad šis projekts būtu dēvējams arī par dzīvesveida dizainu.
Gribam ģenerēt idejas, iepazīstināt ar tām nākotnes pensionārus, tā, lai tas laiks kļūtu par viņu zelta gadiem, par kulmināciju visai dzīvei.»
Vai izstādes apmeklētāji saņems konkrētus ieteikumus un komentārus, ar ko nodarboties 2060. gadā? «Kā jau izstādē, ieteikumi nebūs tiešā veidā; drīzāk tās būs norādes, izmantojot trīsdimensionālus modeļus, fotogrāfijas, stendus, priekšmetus, īpašas mēbeles – visas lietas, kas pašas par sevi stāsta daudz ko. Ideja ir tāda, ka tieši priekšmeti ir komentāri, nevis ieteikumi «dari to un to, un tad tev labi veiksies» – tā nebūs! Citādi tas izklausās nedaudz pēc psiholoģijas mācību grāmatas.»
Tiesa, aktuāls ir jautājums, vai 2060. gadā mūsu būs pietiekami daudz, lai šāds projekts būtu aktuāls. «Manuprāt, ņemot vērā visas tendences, ka laukos saruks ciematu skaits, – jo, atklāti sakot, ciematu pašlaik ir par daudz –, pilsēta ir satriecoši funkcionāls veidojums, tādēļ par Rīgu nebūtu jāuztraucas. Protams, prognozes var būt dažādas – cilvēku skaits var pieaugt, var samazināties,» spriež Kristaps un stāsta, ka izstādē būs aplūkojami arī plakāti, piemēram, par senioru kora «Nākotne» plānoto koncertu Doma laukumā 2060. gada 14. aprīlī. «Visu grafikas dizainu esam veidojuši manierē, kāda varētu būt iespējama 2060. gadā. Tā ir mazliet tāda nākotnes valoda,» viņš precizē.
Domāts ne tikai par nākamajiem senioriem
Izstādes auditorija, protams, ir jaunieši, kuri ap 2060. gadu varētu būt nokļuvuši pensionāru godā. «Protams, mēs jau akcentējam, ka izstāde ir domāta nākotnes senioriem. Ilgi domājām – ja sauksim to par «senioru izstādi», tad jaunieši nenāks, bet «nākotnes senioriem» domātā izstādē varam uzrunāt visus,» skaidro Kristaps un atklāj, ka tajā darbosies ekspozīcijas speciālists – «seniore» Irēna, kura stāstīs par eksponātiem, izvadās viesus pa izstādi. «Tā būs jauka saslēgšanās starp jauno un cilvēku ar pieredzi. Turklāt Irēna ir ļoti progresīva: viņa lieto IPad, visas tehnoloģijas, viņai ir tetovējums.
Manuprāt, šī sadarbība arī ir veids, kā veicināt paaudžu mijiedarību – lietu, kuras mums ļoti trūkst. Varbūt zinām un kaut kad atceramies savus vecvecākus, bet tas apmēram ir viss.» Izstādes rīkotāji pievērsīsies arī tam, ka Rīgas ielās redzams salīdzinoši maz gados vecu cilvēku, tādēļ tiks spriests arī par to, kā viņus izvest ielā. «Tam ir ekonomisks pamats, taču arī uz šo jautājumu mēģināsim skatīties, dodot modeli, kā to varētu risināt. Jā, Rīga senioriem ir par dārgu, taču, no uzņēmējdarbības viedokļa raugoties, seniori ir absolūti nenovērtēta auditorija. Nav tā, ka viņiem pilnīgi nav naudas; problēma ir tā – cik no viņiem saņem naudu, turklāt no senioriem tiek prasīts nesamērojami daudz pret viņu ierobežotajiem ienākumiem. Tajā pašā laikā – tā ir liela auditorija!» Jāpiebilst, ka, gatavojoties izstādei, Kristaps konsultējies vēl ar citiem cilvēkiem, turklāt šim projektam ir garāka vēsture – jau trīs gadus projekts lēnām briedis, un daudzi risinājumi veidoti, sadarbojoties ne tikai ar senioriem, bet arī ar jauniešiem. «Izstādē tiks demonstrēta filma par sešiem Rīgas jauniešiem, kuri ir «zelta – visu varu!» vecumā, ļoti veiksmīgi, vecumā no 21 līdz 25 gadiem. Viņi stāstīs par to, kā prognozē savas vecumdienas, ko vēlētos darīt, ko sagaida, kā dzīvos. Šis pētījums arī bija avots, lai varētu veidot piedāvātos risinājumus.» To stāstot, Kristaps Grundšteins akcentē, ka dizainā – atšķirībā no mākslas – daudzas lietas ir balstītas ne tikai uz individuālu redzējumu, bet arī uz faktiem, tāpēc tam ir pamatojums:
«Tas nav absolūti socioloģisks projekts, taču esam iedvesmojušies no «Eurostat» prognozēm, tāpēc tuvumā ir konkrēti dati.»
Kristaps arī palepojas, ka viņam pašam esot superprogresīvs vectētiņš, kurš vēlas nomest no amata visus, kas ir pret reformām. «Kad pensionāri pagājušajā rudenī piedalījās protestos, viņš teica – beidzot ir cilvēki, kas runā kaut ko normālu! Viņš man ir mēraukla un paraugs, kā skaisti novecot! Viņa gaišais prāts un padomi, ko saņemu, ir nenovērtējami. Tā ka man pašam veidojas laba saikne ar senioriem,» atzīst Kristaps, vēl piebilstot, – tieši šī tēma izstāžu, mākslas projektu un dizaina jomā neesot pārāk nosegta. «Ir teātri par šo tēmu, taču tas nav pārsātināts, tādēļ senioru jomā šis noteikti būtu viens no projektiem, kam ir vērts pievērst uzmanību.»
Sola pat pensionāru reivu
Viena izstādes telpa tiks atvēlēta dažādiem pasākumiem un aktivitātēm: tiks demonstrēta gan iepriekš pieminētā filma, ieplānota arī «Senioru youtube ballīte», darbosies organizācija «Daiļpadomi», kur seniori varēs sanākt kopā un sniegt atbildes uz konkrētiem jautājumiem. Paredzēti arī koncerti, un, kā smejas Kristaps, iespējams, ka tikšot pat uzrīkots «senioru reivs». Dārziņā, kas atrodas mājai otrā pusē, gan nokļūt nevarēs, taču dārziņš un tas, kas tur notiek, būs apskatāms pa logu. «Vienā pētījumā tika akcentēts, ka labs skats pa logu var pagarināt mūžu par sešiem gadiem. Un kā tad mēs to varam ignorēt!?» Būs telpa, kur uzzināt par dārzkopību – vienu no pensionāru iecienītākajiem laika pavadīšanas veidiem.
«Te būs atpūtas telpa, kam būs vēstījums – veidosim vecumdienu sajūtas! Tādēļ te tiks novietots šūpuļdīvāns, kurā varēs apsēsties un pašūpoties, bet uz palodzes būs binoklis, jo – senioram «ķīķerēšana» ir viens no hobijiem.
Turklāt pa logiem lieliski var redzēt, kas notiek kanāla otrā pusē, kur pēcpusdienās mēdz pulcēties tuvējo skolu jaunieši un viss notiek. Uzskatu, ka mūsu senioram ir jāzina, kas notiek viņa rajonā!»