«Latvieši savā mentalitātē gadsimtiem bijuši kā vācieši – krājuši, domājuši un pēc tam pirkuši. Kopš 2003. gada mēs kļuvām kā amerikāņi, jo īpaši jaunā paaudze. Tajā laikā bija pietiekami labas algas, ļoti labas izredzes tikt pie algas pieauguma un bija iespēja bieži mainīt darbavietas. Bija ļoti daudz vilinājumu, reklāmu, un mēs tikām ātri vien sabojāti. Bet mums bija ļoti zema uzkrājumu bāze. Šo šķērdēšanos nevajadzēja pieļaut.»
Tā intervijā laikrakstam «Latvijas avīze» stāsta finanšu ministrs Andris Vilks.
«Tagad atkal pamazām kļūstam kā vācieši,» turpina Vilks. «Pērkot mašīnu, dzīvokli vai citas preces, ļoti uzmanīgi domājam, kas būs rītdien. Aizvien vairāk cenšamies veidot iekrājumus kaut vai pāris mēnešalgu apmērā. Krīze ir laba mācība, kas liek cilvēkiem vairāk krāt.»
Vilks tāpat norāda, ka latviešiem vajadzētu no igauņiem pārņemt attieksmi pret savu valsti, godīgumu, mērķtiecību un stipro mugurkaulu.
Vilks uzskata, ka situācija Latvijā varēja būt labāka nekā Igaunijā, tomēr latvieši nespējot būt kā igauņi: «Latvietis ir nedaudz pakļāvīgāks, šur tur alkatīgāks, nenovīdīgāks, iekšēji bailīgāks, izpatikt gribošs priekšniekam, naudas podam, vēl kaut kam. Arī nepastāvīgāks par saviem principiem. Arī politikā. Igaunijā arī ir problēmas, nesaskaņas starp partijām, bet viņi spēj vienoties, piemēram, ka budžeta deficītam ir jābūt nullei, un to arī sasniedz. Ekonomikas pieauguma gados viņi spēja uzkrāt 8% no iekšzemes kopprodukta valsts budžetā. Arī tagad viņiem iet labāk. Izglītību un medicīnu viņi reformēja jau deviņdesmito gadu vidū. Viņi saprata, ka tas ir jādara, savā starpā izplēsās, bet ne tik publiski kā mēs, tomēr beigās vienojās. Viņu mentalitāte ir tāda, kas liek kopīgiem spēkiem sasniegt noteiktos mērķus. Tur godavīra statuss ir daudz augstāks nekā šeit. Ja ir grūti laiki, tur ļaudis tāpat paņurd, bet nezākā cilvēkus, kas nāk politikā un cenšas strādāt,» tā Vilks.
