Precēties vai neprecēties? Šodien savu viedokli pauž sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Viņa ģimenes stāvoklis ir sarežģīts. Ir divas meitas. Nav precējies, kādu laiku dzīvojis kopā ar savu bērnu māti, taču tagad abi dzīvo šķirti. Vecākā meita pēdējos gadus galvenokārt dzīvo pie tēva.
Vaimanas par laulības institūciju — tas viss ir pilnīgas muļķības, jo laulība ir divu cilvēku attiecības ar apkārtējo sabiedrību, nevis divu cilvēku savstarpējās attiecības. Laulības ir svarīgas, kad tās jānodemonstrē apkārtējai sabiedrībai. Ja gribam apliecināt oficiālās tiesības — mantojuma, īpašuma tiesības, tad tas ir būtiski (var norakstīt sievai savus īpašumus). Oficiālā salaulāšanās divu cilvēku starpā neko nemaina. Ja nu vienīgi to, ka pēc tam ir grūtāk izšķirties.
Kāpēc cilvēki vispār precas? Tāpēc, ka ir tāda tradīcija. Varētu arī neprecēties. Varētu dzīvot kā citās sabiedrībās, kur ir citas tradīcijas. Ja apprecamies, sarakstāmies, smuki notiek rituāls, tad mēs piepildām to, ko kultūra no mums prasa. Lai gan rituāls, protams, arī ir svarīgs. Taču tas nenozīmē, ka sabiedrība pēkšņi izšķīdīs, ja rituāla nebūs.
Zināms, ka pastāv sabiedrības bez šādiem kopdzīves nodibināšanas rituāliem. Piemēram, Šrilanka. Lai gan augstākā slāņa cilvēki tur mēģina imitēt Rietumu tradīcijas, rīkojot kāzas ar baltu kleitu un smokingu, tradicionāli tomēr ir tā: sabiedrības acīs pāris skaitās kopā, kad sieviete vīrietim publiski gatavo ēdienu. Respektīvi, no ielas ir redzams, ka viņa taisa ēst. Tas ir kā pierādījums.
Arī citās — klejotāju, mednieku, augu vācēju sabiedrībās, kas mūsdienās vēl saglabājušās, ir līdzīgi. Arī viņiem tas ir ļoti vienkārši, jo šīs sabiedrības ir izteikti egalitāras (to locekļi ir vienlīdzīgi) gan kopumā, gan dzimšu attiecībās. Līdz ar to lielākā dzimta nav iesaistīta citu darījumos un svarīgi ir tas, vai divi cilvēki viens otram patīk.
Bez lieciniekiem neiztikt!
Mūsu sabiedrībā precēšanās ir cilvēku līgums ar sabiedrību: mēs divatā visai sabiedrībai pasakām, ka dzīvosim kopā. Viens otram mēs taču to varam čukstēt ausī katru vakaru. Bet ja esam to pateikuši skaļi, tad sabiedrība mums liks dzīvot kopā. It kā tāda papildus drošība, jo liekas: «Kā! Mēs tur solījāmies, bet tagad darīsim citādāk?»
Mūsdienās laulības nozīmē kaut ko pavisam citu — tas nav saimniecisks projekts, nav biznesa projekts, tā nav dzimtu savstarpēja vienošanās. Rietumu sabiedrībā indivīds ir galvenais. Svarīgākā ir indivīda labklājība konkrētā mirklī. Kad parādās bērni, tad klāt nāk arī jautājums par viņu labklājību. Bet grūti teikt, cik labi ir tas, ka pāris dzīvo kopā, viens otru ienīsdami, un šādā vidē aug viņu bērns.
Sabiedrības spiediens mums liek rīkoties šā vai tā. Apkārtējie cilvēki no mums kaut ko sagaida. Protams, bez apkārtējās sabiedrības mēs nedzīvojam. Bet vairums kāzu tomēr ir šovs apkārtējiem. Tur tiek uzaicināti draugi, sen neredzēti radinieki. Ļoti reti ir tā, ka divi cilvēki aiziet un klusi, klusi salaulājas. Viņi to nemaz nevar izdarīt! Viņiem ir vajadzīgi liecinieki! Šādus noteikumus ir uzlikusi valsts. Ja divatā noslēgsim savstarpēju vienošanos, tas neder! Pie kura cita līguma slēgšanas ir vajadzīgi divi liecinieki?! Labi, notārs apstiprina līgumus, bet liecinieki taču netiek piesaukti, kad tiek pārdota māja vai dibināts uzņēmums.”
Sieviete vīrietim neuzticas
Klāvs Sedlenieks savulaik iesaistījies pētījumā par vīriešu iespējām savienot darbu un ģimenes dzīvi. Kādi ir galvenie secinājumi par situāciju Latvijā?
Pēc latviešu vai padomju tradīcijas sieva, sieviete ir tā, kas vairāk strādā pa māju. Un vīrietis atnāk, skatās televizoru vai lasa avīzi. Bet bieži vien tas saistīts ar to, ka sieviete vīrietim neuzticas — viņa baidās viņam uzticēt, piemēram, bērnu kopšanu un pieskatīšanu. Līdz ar to vīrietim nav iespējas iemācīties, kā to darīt. Beigu beigās tas izvēršas situācijā, kad sievietēm vairāk jāstrādā pa māju.
Vīriešiem ir dotas diezgan lielas iespējas iesaistīties bērna audzināšanā — bērna kopšanas atvaļinājumu var ņemt arī tēvs. Bet sabiedrības spiediens tomēr ir pret to, ka vīrietis varētu sēdēt mājās, t.i. «neko nedarīt», jo tam nav nekādas materiālas vērtības, par to neko nemaksā. Līdz ar to šis darbs it kā ir nevērtīgs un deģenerējoši viegls. Sevi cienošs cilvēks nesēdēs mājās un neniekosies ar bērniem.
Vīrietim ir jābūt tam, kas nopelna naudu un nodrošina ģimeni. Tajā pašā laikā, kad aptaujājām jaunus vīriešus, gandrīz 80% teica, ka labs tēvs ir tas, kas pavada daudz laika ar bērniem, nevis tas, kas daudz strādā un materiāli nodrošina ģimeni. Taču kad mēģinājām noskaidrot, ko viņi paši ir darījuši, izrādījās, ka daudzi no šiem vīriešiem pēc bērna piedzimšanas sākuši strādāt vairāk. Tātad, no vienas puses, doma par to, ka tēvam, vīrietim vairāk jāiesaistās mājas darbā, ir pieņemta. Bet kad nonākam pie darīšanas, bieži vien rīkojamies atbilstoši ekspektācijām vai normām, kas liek vīrietim daudz strādāt un pelnīt.
Te varu paironizet: ja vīrieša, tēva loma ir nodrošināt ģimeni ar materiālajām vērtībām, tad tēva lomu ļoti labi var uzņemties pelnošs uzņēmums vai bagāta tante. Tad vīrietis kā tāds nav vajadzīgs.