Latvijas sporta dzīve nekad neapstājas un nedodas atvaļinājumā. Arī svētki tiek svinēti, raugoties jau nākamajā desmitgadē. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis jau no organizācijas pastāvēšanas pirmās dienas bijis viens no tās vadītājiem, tādēļ «Apollo» nolēma iztaujāt pašreizējo LOK prezidentu par aktuālām tēmām sporta sabiedrībā - gan atsevišķu sporta veidu nākotni, gan finanšu resursu sadali sporta nozarē, gan kaimiņvalstu piemēriem sporta jomas pārvaldē.
- Kāda šobrīd ir situācija ar cīņas sportu? Kad kļūs zināms, vai cīņas sports būs 2020. gada olimpisko spēļu programmā?
- Kopš 1992. gada Barselonas olimpiskajām spēlēm Latvija cīņas sportā pārstāvēta neregulāri, taču tagad mums ir gana spēcīgi pārstāvji. Domāju, ka cīņas sportam ir labas iespējas palikt olimpisko spēļu programmā, neskatoties uz to, ka tas ir iekļauts to sporta veidu sarakstā, par kuriem septembrī notiks balsošana. Tas notiks Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) ģenerālās asamblejas sesijas laikā, kurā tiks lemts arī par 2020. gada Olimpiādes mājvietu un jauno SOK prezidentu.
- No kā ir atkarīgs vai cīņas sports paliks olimpisko spēļu programmā?
- No balsotājiem. (Smejas) Ir 115 SOK locekļi ar balss tiesībām.
- Tad jau atkal var sanākt kukuļdošanas skandāls...
- Grūti komentēt. Ir bijuši vairāki periodi, tai skaitā, nesen olimpisko spēļu sakarā ir pierādīti kukuļdošanas gadījumi, kur pirktas balsis balsojumā par spēļu mājvietu. Cik sapratu, tad arī Pasaules kausā futbolā ir bijuši pierādījumi par kukuļdošanu. Tā it mūžīga tēma, kuru, manuprāt, nekad nevar atrisināt līdz galam. Par to aizdomas var būt vienmēr, taču kas nav pierādāms, tas nav pierādāms.
Pie mums īpaši daudz nerunā par vārdu lobijs, kas pasaules politikā, ekonomikā un sportā ir ļoti plaši izplatīts. Šajā gadījumā domāju lobēšanu pozitīvā nozīmē, kad ar legāliem, publiskiem līdzekļiem notiek sabiedrības pārliecināšana par savu patiesību.
- Cīņas sports šajā ziņā laikam bija aizgulējies.
- Nē. Tas bija rezultāts Starptautiskās Cīņas federācijas pasivitātei sabiedrisko attiecību veidošanā un neskaidrības radīšanai savas organizācijas iekšienē. Bija izveidojušies vairāk bloki, kas pārstāvēja dažādas valstis un ik pa brīdim nespēja savā starpā sarunāties, pārmetot nu jau bijušajai vadībai lēmumu pieņemšanu viena vai otra interesēs. Tas izveidoja negatīvu fonu, turklāt bija arī vairāki nesmuki dopinga gadījumi, tādēļ cīņas sports nokļuva to sporta veidu vidū, kuriem jācīnās par palikšanu olimpisko spēļu programmā.
2002. un 2003. gadā šādā situācijā bija nonākusi modernā pieccīņa - par sporta veida izslēgšanu no Londonas olimpisko spēļu programmas tika balsots divas reizes. Starp citu, Starptautiskās modernās pieccīņas federācijas prezidents Klauss Šormans Vācijā algu saņem kā lobists...
- Tādā gadījumā, ja modernā pieccīņa nebūtu palikusi olimpisko spēļu programmā, viņš būtu jāatlaiž no darba...
- (Smejas) Viņš spēja pārliecināt SOK locekļus par sporta veidu, kuru mūsdienu olimpiskās kustības izveidotājs Pjērs de Kubertēns ir radījis īpaši olimpiskajām spēlēm, lai veicinātu harmonisku cilvēka attīstību. Modernā pieccīņa ietver sevī peldēšanu, jāšanu, paukošanu, šaušanu un skriešanu, tātad disciplīnas, kurās fiziskais spēks apvienojas ar garīgo. Šormans atrada pietiekami jaudīgus atbalstītājus un argumentus, ieviešot modernās pieccīņas attīstību arābu valstīs un Āfrikā, turklāt sieviešu vidū, kas arābu valstīs šķita gluži vai neiespējami. Tomēr viņam to izdevās panākt, līdz ar to SOK locekļi no šīm valstīm acīmredzot arī izšķīra modernās pieccīņas likteni Olimpiādē. Tāpat jāpiebilst, ka pēdējos desmit gados sporta veida norisē notika ļoti krasas pārmaiņas. 1992. gadā modernā pieccīņa notika piecas dienas, bet tagad visas disciplīnas tiek aizvadītas vienā dienā astoņu stundu laikā, turklāt pēdējie trīs veidi - jāšana, šaušana un skriešana - notiek trīs stundu laikā vienā vietā, kas ir pieņemami gan skatītājiem, gan televīzijai. Arī lāzera šaušanas ierīču ieviešana neprasa drošības pasākumus, kādi bija nepieciešami agrāk, kad tika šauts ar lodēm, mazkalibra vai gaisa šautenēm. Sporta veids nemainījās, taču ieguva dinamiku un jaunu attīstību.
- Kādas ir priekšnojautas pirms jaunā SOK prezidenta vēlēšanām? Esmu dzirdējis, ka viens no kandidātiem būs pašreizējais Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) prezidents Renē Fāzels.
- Tāpat kandidēt plāno Tomass Bahs no Vācijas, Kevins Gospers no Kanādas, ir arī viens austrālietis. Vienu brīdi runāja arī par korejieti, neizslēdzu iespēju, ka savu kandidātu gribētu virzīt arī Ķīna. Neesmu balsotājs, tādēļ varu teikt, ko vien gribu un mans viedoklis ir tāds, ka olimpiskā kustība ir dzimusi Eiropā, tādēļ būtu tikai loģiski, ja SOK vadība atrastos tāda cilvēka rokās, kurš nāk no Eiropas kultūras vides. Tas dotu iespēju saglabāt olimpiskās kustības vērtības, saturu un raksturu. Pretējā gadījumā varētu būt diezgan liels apdraudējums tieši saturiskajai daļai. Nevar zināt, uz kuru pusi tas novirzītos - vai vairāk uz komerciju vai šovu, kas tāpat jau ir diezgan daudz, taču Eiropas kultūra ļauj saglabāt pirmatnējo ideju, par kuru gan daudzi tāpat saka, ka tā ir palikusi otrajā plānā. Ja par SOK prezidentu nekļūs eiropietis, tad ir grūti paredzēt, kas notiks ar olimpisko kustību un olimpiskajām spēlēm pēc desmit, divdesmit gadiem.
- Pagājušā gada rudenī Jums izdevās saglabāt LOK prezidenta amatu, lai gan vēlēšanās beidzot nācās sastapties ar konkurenci. Tobrīd teicāt, ka «konkurence ir laba lieta, ja vien aiz tās neslēpjas citi mērķi». Ko ar to bijāt domājis?
- Tas bija teikts, pirmkārt, brīdinošā nozīmē. Ka nevajag sporta sabiedrībai aiz skaistiem lozungiem piespēlēt vecu olu. Nedomāju neko sliktu par konkrētiem cilvēkiem, bet gan par vēlmēm un subjektīvismu. Otrkārt, tas bija teikts saistībā ar uzstājīgo pieprasīšanu, lai valstī tiktu noteikti prioritārie sporta veidi. Es vienmēr esmu bijis pret to, un tas, ka sporta sabiedrība izvēlējās atkal nobalsot par šiem pašiem uzskatiem, liecina par to, ka sporta sabiedrībai nav aktuāli noteikt prioritāros sporta veidus.
- Atzīšos, ka man simpatizē ideja par prioritāro sporta veidu noteikšanu. Kāds ir Jūsu arguments pret to?
- Nosaukšu divus piemērus. Ja desmit gadus atpakaļ Latvijā būtu noteikti prioritārie sporta veidi, tad droši vien ne vingrošana, ne svarcelšana, ne BMX riteņbraukšana nebūtu to vidū. Tādējādi mums nebūtu ne Māra Štromberga, ne Viktora Ščerbatiha, ne Jevgeņija Saproņenko un Igora Vihrova izcīnītās olimpiskās medaļas. Arī skeletons noteikti nebūtu prioritāro sporta veidu vidū. Tāpēc rodas jautājums - vai valstij, kādai administrācijai, politiķiem vai ierēdnim ir tiesības pateikt, ka sabiedrība tagad nodarbosies ar to sporta veidu, bet nevis ar citu. Uzskatu, ka valstij un pašvaldībām ir jārada iespēja un infrastruktūra nodarboties ar viņu izvēlēto sporta veidu. Ja nebūs plaša iespēja izvēlēties, tad mēs atsevišķus cilvēkus sportam zaudēsim. Turklāt ir ļoti liela atšķirība cilvēka fizioloģiskajās īpašībās. Kurā sporta veidā savā starpā varētu sacensties Ščerbatihs ar Vihrovu? Kurā sporta veidā var sacensties 150 kilogramus smags cilvēks ar 50 kilogramus smagu cilvēku? Kā gan mēs piespiedīsim cilvēku iet nevis uz vingrošanu, bet, piemēram, uz hokeju? Cilvēki ir ļoti atšķirīgi un viņiem jādod iespēja izvēlēties.
Prioritāti es saprotu ar vārdiem prioritāri atbalstāmie sporta veidi, nevis prioritāri nosakāmie sporta veidi. Statistika rāda, ka finansiāli vislielāko atbalstu Latvijā šobrīd saņem basketbols un vieglatlētika, kā arī bobslejs un skeletons. Nenosakot nekādas prioritātes administratīvā veidā, šie trīs sporta veidi ir vislabāk finansētie, ja saliek kopā visu valsts pieejamo sporta finansējumu. Turklāt tajā nav ierēķināti ne privātie sponsori, ne pašvaldību atbalsts, ne sporta skolu treneru algas. Tātad šie sporta veidi jau ir prioritāri, jo pēc izveidojušās sistēmas un vēsturiskajām tradīcijām saņem vislielāko finansējuma daļa. Ja ir 3,2 miljoni latu sporta skolu treneru atalgojumam, tad 1,8 miljonus kopā saņem basketbols un vieglatlētika, bet pārējie 25 olimpiskie sporta veidi kopā saņem atlikušos 40%. Vai tā jau nav prioritāte caur sistēmu, kas ir veidojusies tradicionāli.
- Atliek vien piekrist, bet kā būtu, ja prioritārie sporta veidi rotētu ik pēc, piemēram, četriem gadiem atkarībā no sasniegtajiem rezultātiem.
- Ar administratīvām metodēm to nav iespējams izkontrolēt. To var izdarīt tikai ar kritēriju palīdzību, kuros atspoguļojas katra sporta veida ieguldījums un darbība. Šādi kritēriji pēdējā pusgada laikā mums ir radušies visos olimpiskajos sporta veidos. Tai skaitā, arī par valsts kapitālsabiedrību ziedojumu sadali, lai neatkārtotos situācija, kad privāts klubs saņem pusmiljonu latu, bet pārējās 20 sporta veidu federācijas no šī sponsora nesaņem neko. Tāda situācija vairs nav iespējama, jo ir apstiprināti kritēriji, kurus ir akceptējusi lielākā daļa federāciju, kā arī Nacionālā sporta padome premjera Valda Dombrovska vadībā. Esam faktiski vienojušies, ka šādi sadales kritēriji saglabāsies līdz 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Pretējā gadījumā godīgas spēles principi sportā nav iespējami, jo tad sāk darboties personiskās pazīšanās un lobiji jau negatīvā nozīmē, tai skaitā, politiskie.
- Viens no pārmetumiem, kurus izteica Jūsu konkurenti LOK prezidenta vēlēšanās, bija par to, ka Dombrovskis aizbrauca uz Londonas olimpiskajām spēlēm, bet drīz pēc tam neapstiprināja 1,4 miljonu latu piešķiršanu sporta nozarei.
- Neizdevās dabūt uzreiz, bet caur budžeta grozījumiem 2012. gada beigās, vairākkārt vēršoties valdībā un mēģinot pierunāt Izglītības un zinātnes ministriju būt pietiekami aktīvai, mums izdevās panākt vismaz nelielas izmaiņas. Sabiedriska organizācija nevar aiziet uz valdību un kaut ko paprasīt. Ir jāiet caur atbildīgo ministriju. Mums izdevās pārliecināt gan premjeru, gan Izglītības un zinātnes, kā arī Finanšu ministru, ka tā vai citādāk, bet 1,2 līdz 1,4 miljoni latu sportam caur budžetu neparedzētiem gadījumiem un budžeta grozījumiem 2012. gadā bija. Kad mēģinājām uzstāt, ka šī summa ir akūti nepieciešama un to būtu jāiekļauj 2013. gada budžetā, atbilde bija tāda, ka fiskālās disciplīnas nepieciešamība droši vien arī eiro ieviešanas plānu dēļ neļauj iekļaut pamatbudžetā palielinājumu attiecībā pret 2012. gadu. Ja gadījumā būs budžeta grozījumi vai neparedzēti gadījumi, tad valdība ir solījusies iespēju robežās nākt pretī, lai pamatbudžetam liktu klāt finansējumu. Piemēram, pērnā gada 31. decembrī neviens nezināja, vai Latvijas hokeja izlase brauks uz Soču olimpiskajām spēlēm. Tas noskaidrojās tikai 10. februārī, tādēļ radās pamats vērsties pie valdības un tas tika darīts, aicinot no budžeta neparedzētiem gadījumiem finansēt valstsvienības gatavošanos Olimpiādei. Varbūt ne pilnā apjomā, bet daļēji šis finansējums būs.
Es saprotu situāciju valstī un premjera skaidrojumus par dažādu sociālo grupu stāvokli, tai skaitā, skolotājus un ārstus, taču es pārstāvu sporta nozari un saprotams, ka es cīnīšos par sportu.
- Vai sporta nozares īstā vieta ir Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē? Ja nē, tad kur būtu sporta nozares īstā vieta?
- Pasaulē vēl neviens uz šo jautājumu nav atbildējis, jo eksistē ļoti daudz un atšķirīgi modeļi. Piemēram, piektdien bijām Lietuvā un kopā ar viņu kolēģiem kārtējo reizi piefiksējām, ka kopš neatkarības atjaunošanas katra valsts ir gājusi pa pilnīgi atšķirīgiem sporta attīstības ceļiem. Pavisam citādāki modeļi, organizācija un finansēšanas mehānisms. Vienlaikus ir daudz labu ideju, kuras derētu ieviest vai pārņemt. Ir skaidrs, ka nevar pārņemt citas valsts piemēru viens pret vienu, jo viņiem ir citas sistēmas.
- Kādas ir galvenās atšķirības?
- Lietuvā pēc neatkarības atjaunošanas sporta nozares uzbūve netika grozīta, tur joprojām ir vecā sporta valsts pārvaldes sistēma, sporta biedrības, kā, piemēram, «Žalgiris», un sporta federācijas, kuras darbojas diezgan neatkarīgi. Valsts ir iedevusi Lietuvas Olimpiskajai komitejai licenci sporta loterijas pārvaldei. Olimpiskā komiteja no valsts budžeta nesaņem neko, bet toties dzīvo un organizē olimpisko sporta veidu attīstību no šīs loterijas peļņas, savukārt sporta pārvalde ir zem Iekšlietu ministrijas oficiālās cepures.
Tikmēr Igaunijā sporta departaments atrodas zem Kultūras ministrijas un šajā departamentā ir četri darbinieki, bet visu pārējo dara Igaunijas olimpiskā komiteja, kura apvieno visus olimpiskos, neolimpiskos un municipālos sporta veidojumus. Ar visu sporta budžetu rīkojas tieši olimpiskā komiteja. Igauņi ir malači tādēļ, ka pirms iestāšanās Eiropas Savienībā spēja izveidot šo sistēmu un politiski varējuši to noturēt, tādējādi igauņi jau uz priekšu ir zinājuši kā būs un varējuši rēķināties ar nākotnes iespējām.
Latvijā lielākā problēma ir tā, ka attieksme pret sportu no valsts un varas puses mainās ļoti strauji, kas traucē plānot ilgtermiņā. Piemēram, igauņi zina, ka 12% no akcīzes, azartspēļu un loteriju nodokļiem nonāks sportam, bet valsts strādā un attīstās, zinot, kāda ir aptuvenā ekonomikas un nodokļu izaugsmes prognoze. Tādējādi ir ļoti viegli plānot nākotnē pieejamos resursus.
- Šķiet, ka arī Latvijā bija domā ieviest līdzīgu sistēmu...
- Latvijā šāda situācija bija līdz 2002. gadam, kad pirmā [Einara] Repšes valdība pieņēma lēmumu likvidēt visus speciālos budžetus un visus nodokļu maksājumus ieskaitīt valsts budžetā, bet atbildīgām ministrijām uzticēja finansēt to, ko uzskata par pareizu. Četru gadu laikā bija izveidojusies sistēma, taču tā tika likvidēta. Manuprāt, tas nodarīja lielu kaitējumu, jo radīja neziņu par nākotni un neļāva plānot ilgtermiņā. Vēlāk nāca arī krīze, kas pārtrauca 2006. gadā pieņemto un labi uzsākto sporta attīstības programmu. Sporta nozares un valsts attiecības traucē plānot ilgtermiņā, bet īstermiņā sportā vispār nekas nenotiek. Sportists var sākt trenēties desmit gadu vecumā, bet labākos rezultātus viņš varētu sasniegt 24-25 gadu vecumā. Taču, ja 13 gadu vecumā nākas saskarties ar to, ka stadiona vietā izrok bedri, kur uzceļ autostāvvietu, un bērnam vairs nav kur trenēties, tad par kādiem rezultātiem nākotnē var būt runa? Šīs lietas ir ļoti vispusīgi skatāmas un tām nav viena atsevišķa risinājuma.
- Bet vai ir kaut kas, par ko kaimiņi mūs apskauž.
- Jā. Viņi mūs apskauž par olimpiskajiem centriem, jo viņiem tādu nav. Tas, vai politiski ekonomiskā sistēma, kādā šie centri tika finansēti, bija laba un pareiza, ir cits jautājums. Katrai politiskajai partijai par to būs atšķirīgs viedoklis. Taču pati būtība, ka šie olimpiskie centri ir un tie ir ļoti multifunkcionāli, turklāt pilsētās, kurās ir valsts dibinātas augstskolas, ir pozitīvi. Pērn Latvijas olimpiskajos centros vidējais dienas apmeklējums kopā bija 4500 cilvēku. Tos izmanto vairāk nekā 50 sporta veidu pārstāvji un tā ir lielākā bagātība. Tajā pat laikā Lietuvā par Eiropas Savienības naudu ir uzceltas četras, piecas halles, kurās faktiski attīstīties var tikai sporta spēļu veidi. Pašlaik lietuvieši jūt, ka tas ir par daudz, un multifunkcionālu objektu attīstība ir daudz perspektīvāka. Piemēram, Šauļos ir basketbola halle ar 10 000 skatītāju vietu, kuras nekad nevar aizpildīt. Jā, tas izdevās Eiropas čempionāta laikā, taču tas ir reizi desmit gados, bet halle pašvaldībai ir jāuztur un jāapsilda visu laiku.
- Tādā gadījumā atliek vien novēlēt, lai kaimiņiem nākotnē būtu vēl vairāk iemeslu, lai mūs apskaustu.
- (Smejas) Baltā skaudība ir laba lieta, tā virza progresu. Igauniju varam apskaust par politisko stabilitāti, lai gan arī viņiem pie varas bijuši dažādi spēki. Bet Lietuvā cīņa par sporta loterijas budžetu ir katrās Seima vēlēšanās vai jaunas valdības veidošanā. Tas ir gards kumoss - divi miljoni litu. Kādēļ gan tos atdot kādai sabiedriskai organizācijai? Starp citu, arī Itālijā olimpiskā komiteja dzīvo tikai no «Toto loto», kura budžets trīskārt pārsniedz Latvijas valsts budžetu. Tādēļ bieži vien nesaprotu mūsu politiķus, kuri populistiski runā, ka tas nebūtu ētiski - no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa vai no loterijām un azartspēlēm, kuras veido atkarību, dot naudu sportam. Manuprāt, tas ir tikai loģiski un pareizi. Ja vienā pusē viņš bojā veselību un nervus, bet valsts šo biznesu ir pasludinājusi par legālu, tad otrā pusē vajadzētu iedot kompensēšanai. Variantu kā atbalstīt augstu sasniegumu sportu, bērnu un tautas sportu ir ļoti daudz. Piemēram, Zviedrijā valsts vispār nedod neko, taču ļoti lielu budžeta daļu sportam velta pašvaldības.Pozitīvais šajā piemērā ir tas, ka pašvaldība nekad neies pret iedzīvotāju interesēm, jo iedzīvotāji zina, ko viņi grib,. Pašvaldība nevarēs futbola laukuma vietā būvēt peldbaseinu. Katrā ziņā katrai sistēmai ir savi plusi un mīnusi.
Ja neturpināsim attīstību, tad tā jau būs kāpšanās atpakaļ, jo konkurenti nesnauž. Solījumi par Eiropas Savienības naudu sportam ir muļķības, nekādas Eiropas naudas sportam nebūs, jo lielās donorvalstis nekad nebūs ar mieru finansēt savu konkurentu audzināšanu. Sportā visi ir konkurenti. Kāpēc gan Lielbritānijai ieguldīt naudu Latvijas jaunu sportistu audzināšanā? Viņi labāk ieguldīs savu sportistu audzināšanā. Ja Latvijai dos naudu, tad tikai tam, lai būvētu ceļus, koncertzāles vai ievilktu gāzes vadu. Taču nekad nepiekritīs tam, ka viņu iemaksātā nauda aizies, piemēram, cilvēku sagatavošanai sportā. Nekad.
