100 dabas brīnumi: #79 Varžu lietus Pilskalnes Siguldiņā

FOTO: No personīgā arhīva

Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.

Kamēr vieni Jāņu rītā guļ mājās un lāpa paģiras, mēs ar Elizabeti, spītējot spēcīgajām lietusgāzēm, dodamies uz 15 minūšu brauciena attālumā esošo Pilskalnes Siguldiņu. Vienā no dziļākajām Austrumlatvijas gravām, ko izgrauzuši ledāju kušanas ūdeņi kombinācijā ar īpašajiem reģiona klimatiskajiem apstākļiem, ir izveidojusies teritorija ar augstvērtīgu botānisko nozīmi.

Uz ielas izskatās kā pēc apokalipses – nav ne cilvēku, ne mašīnu, savukārt daba pēc ilgā sausuma ir nomazgājusi putekļus un izskatās žilbinoši zaļa. Kase šodien slēgta, un mēs nesamaksājuši pazūdam mežā. Putni ir apklusuši, vienīgais, ko dzirdi, ir nepārtrauktā lietus lāšu pakšķēšana. Uz takas satiekam lapsu, kura caur lietu nav sadzirdējusi mūsu tuvošanos. Lietus acīmredzot ir atgriezis dzīvesprieku visu izmēru un krāsu vardēm un vardulēniem, kas, tik mazi kā saulespuķu sēklas, tūkstošiem šķērso taku, un ir krietni jāpiepūlas, lai tos nesamītu.

Tēvs, uzzinājis, ka esam bijuši Dubezerā, lūdz, lai pierakstu, ka viņa skolas gados šī bijusi iemīļota pastaigu vieta papardes zieda meklētājiem. 1980. gadā, pāris gadus pēc tam, kad tēvs bija pabeidzis vidusskolu, te tika ierīkotas divas mācību takas: jaunāko klašu bērniem – 1,6 km garā taka «Cīrulīši» (mūsdienās – «Sprīdīša taka») un 3,8 km garā taka «Pilskalnes Siguldiņa», kas devusi nosaukumu dabas liegumam (mūsdienās – Dendroloģiskā mācību taka).

Dabas liegums ir slavens ar saviem platlapju mežiem, kas nedaudz aizkavē lietu, tomēr jau pēc 15 minūtēm mēs esam viscaur slapji. Botāniķi man nepiekritīs, tomēr tas, ko redzam un piedzīvojam, atsauc atmiņā tropu lietusmežus. Ar mālainajām takām, kuras cauraudušas dažāda lieluma saknes, ar lielajiem sakritušajiem kokiem un neskaitāmajām ūdens tērcītēm, kas plūst no stāvajām gravām. Arī akmeņainā Dubupīte, kas savieno Tartaku, Pastarīti un Dubezeru, vietām atgādina mežonīgu, lietusgāžu iekustinātu džungļu upi.

Bērnības un pusaudžu gados, vasaras pavadot Subatē un tās apkārtnē, vairākkārtīgi biju izstaigājis ainaviskos ezeru krastus, tomēr nekādu paliekošu efektu tie uz mani neatstāja. Pilskalnes Siguldiņu jeb Dubezeru, kā to labāk pazīst vietējie, līdzīgi kā netālu esošo Dvietes palieni un Daugavas lokus, pa īstam novērtēju tikai tad, kad uzzināju par to nozīmīgumu un varēju uz tiem paraudzīties salīdzinājumā. Šodien no meža iznākam, izmirkuši līdz diegam, Elizabetei ļoti patika, bet es varēju savādāk paskatīties uz to, kas bija nepelnīti nenovērtēts, kaut arī atradās deguna priekšā.

Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams vietnē www.25wolves.com, kā arī sociālajos tīklos – «Facebook» un «Instagram».

Uz augšu