«Skatos, kaķene ar ķepu zāli blietē. Pieeju tuvāk - čūska, jancīgs vēders, bet galva kā zalktim. Kad atnācu, kaķene jau bija aizgājusi, pametot savu upuri,» šādi un līdzīgi stāsti, vasarai sākoties, klejo sociālajos tīklos, liekot domāt, ka šogad ir īpašs «čūsku gads». Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas un izglītības nodaļas speciālists Māris Lielkalns gan norāda, ka šis gads čūsku ziņā ne ar ko nav īpašs – tāds pats kā pārējie.
«Katru gadu ir šie rāpuļi pietiekami bieži ir konstatēti pagalmos un citās vietās. Atšķirība ir tikai tā, ka ir pieaugusi cilvēku aktivitāte visu dokumentēt un pēc tam izvietot tīklos,» pauž Lielkalns.
Viņš arī norāda, ka jāņem vērā vēl viens faktors –
cilvēki intensīvi būvē privātmājas vietās, kas līdz tam ir bijušas piemērotas čūskām. Tās dzīvo mājas apkaimē, un gluži loģiski, ka barības meklējumos ieklīst arī apbūvētajās teritorijās.
«Tas, ka šie rāpuļi sastopami ne tikai pilsētu nomalēs, bet arī dziļāk iekšienē, nav nekāds brīnums, jo krietni zaļās teritorijas par labām atzīst dažādas dzīvās radības.»
Trīs rāpuļi un viens nerāpulis
Pēc viņa teiktā, parasti cilvēkiem sanāk sastapšanās ar trejādiem čūskām līdzīgiem rāpuļiem. Nu reizēm gadās arī ceturtais – nerāpulis.
Sausos priežu mežos sastopama ir bezkāju ķirzaka glodene. «Tā nu pilnīgi nav bīstama, un turklāt tā nevar arī cilvēkam iekost. Skaista čūskai līdzīga brūni spīdīga būtne ar neizteiktu galvu.
Kā jau ķirzakai pieklājas, tā var nomest asti, ja kāds uzkāpj tai uz astes vai stingri tur aiz tās,» stāsta čūsku pazinējs.
Vēl sausos mežos un
akmeņu krāvumos, arī vecos mūros labprāt mitinās odze – vienīgā indīgā Latvijas čūska. Parasti šis rāpulis ir pelēcīgos krāsu toņos un uz muguras tam ir tumšāku rombu virtene.
Reizēm var sastapt odzi brūnganos toņos. Retumis var sastapt melnu odzi. Šajā gadījumā dzīvnieks ir pilnīgi melns un tam arī nav saskatāma rombu virtene uz muguras. Vienīgā atšķirība no zalkša - nav gaišo laukumu uz galvas.
Mitrās vietās, sevišķi ūdenstilpju tuvumā, kā arī komposta un trūdošu lapu kaudžu tuvumā, var sastapt Latvijas lielākās čūskas - zalkšus. Melnus, pelēcīgus un zaļganpelēcīgus rāpuļus ar dzeltenīgiem vai nedaudz oranžiem laukumiņiem uz galvas
pakauša rajonā. Ļoti liels zalktis var sasniegt pat 1,5 metru garumu (salīdzinājumam – odze līdz 70-80 cm, glodene – ap 40 cm). Aizsargājoties zalktis nereti izlaiž smirdīgu šķidrumu vai arī mēdz izlikties par beigtu.
Savukārt ceturtais pieminētais, 10-15 cm garš pelēcīgi melns pirksta resnuma radījums, kas apkārt klejo naktīs, jo sevišķi mitrā laikā, kā arī mēdz uzturēties mitrās vietās, ir kailgliemezis. Kāda no mūsu lielajām kailgliemežu sugām. Savilcies tas neizskatās iespaidīgs, savukārt pastaigas laikā kļūst vairākas reizes garāks. Arī nekaitīgs dzīvnieks, rezumē Zooloģiskā dārza pārstāvis.
Ko darīt, ja sastopies ar čūsku
«Pirmkārt nevajadzētu krist panikā. Vislielākās problēmas cilvēki izdara panikas brīžos. Diemžēl pēdējā laikā daudzi cilvēki ir stipri attālinājušies no dabas un izpratnes par to, tādēļ arī ir panikas izpausmes,» secina Lielkalns.
«Tātad saglabājam mieru un vēsu prātu, tad arī paliks ieslēgta loģiskā domāšana un interese par sastapto. Un, kādu brīdi vērojot, arī izdosies noskaidrot, kādas sugas čūska ir atrasta. Ikviena čūska, sastopoties ar cilvēku, centīsies no tā izvairīties
– pirmkārt paliekot mierīgai un nekustoties (sak, varbūt nepamanīs). Ja pamanīja, tad jāmēģina aizbēgt. Ja cilvēks ir pārmēru uzmācīgs un seko un pat cenšas to noķert, rāpulis var sāk aizsargāties – uzbrukt. Savelkas zigzagā un šauj ķermeņa priekšējo daļu uz priekšu. Pēc tam atkal mūk projām,» čūskas uzvedību, sastopoties ar cilvēku, ieskicē Lielkalns.
Vispār jau čūskas ikvienu būtni pamanot jau krietnā attālumā – sajūt vibrācijas, ko izraisa soļi.
«Un vēl būtiski –
saglabājam distanci un necenšamies tēlot varoni, mēģinot noķert čūsku.
Ja nav pieredzes to darīt, tad var sanākt sliktāk,» uzsver dzīvnieku pazinējs.
Jāņabērniem un papardes zieda meklētājiem īpaši nevajadzētu uztraukties par čūskām, jo naktis tās labprātāk pavada slēptuvēs.
Čūskas ir aukstasiņu dzīvnieki, tādēļ tās no rītiem mīl sauļoties, lai uzsiltu to ķermenis un ātrāk noritētu vielmaiņas procesi. Atdziestot čūskas paliek mazkustīgākas. Toties no rīta jāņabērniem, kas nakti pavadījuši pie dabas krūts, gan var nākties uzmanīties, vai gadījumā kāda čūska neguļ blakus…
