Kamēr nav uzsnidzis sniegs, īpatno «cukurvati» ir itin viegli ieraudzīt pat īpaši nemeklējot, bet, sniega apslēptu, to ir ļoti grūti atrast. Ja paveicies to pamanīt, ieteicams atradumu uzmanīgi aplūkot, aptaustīt, pakratīt. Kāpēc? Lai pārliecinātos: tas ir ledus! Tas plakanā kārtā uzklājies nevis uz mirušā koka, bet gan aizstiepies no tā prom neskaitāmu tievu, matveidīgu pavedienu kopas formā. Katra pavediena caurmērs ir aptuveni 0,01 – 0,02 mm, garums parasti nepārsniedz 5 cm, taču ir manīti pat līdz 20 cm gari ledus «aukliņu» saišķi.
Smalkie pavedieni var būt dažādi savijušies, lokojušies, viļņojušies. Savu veidolu tie spēj saglabāt vairākas stundas, īpaši labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos pat pāris dienas. Agrāk vai vēlāk pavedieni, protams, izkūst vai saplūst vienlaidus ledus kārtā.
Vērīgākie cilvēki pamanījuši, ka ledusmati mēdz uzrasties vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas. Tāpat tie atrodami tikai uz lapu koku trupekļiem un vienīgi ar mizu nesegtās vietās, tieši uz atkailinātas koksnes.
Kas liek sasalstoša ūdens kristāliņiem izvietoties smalkos matveidīgos vijumos, nevis saplūst «normālā» vienlaidus klājienā? Izrādās, ka jau 1918. gadā vācu ģeofiziķis Alfrēds Lotārs Vēgeners izvirzīja hipotēzi, ka ledusmatu veidošanos provocē kāda no ziemā aktīvajām koksnes sēnēm. Viņš nekļūdījās, taču, tieši kura sēne un kā veido ledusmatus, zinātniekiem izdevās noskaidrot vien pirms dažiem gadiem.
