Latvijas mežos drīz dzīvos daudz lāču

FOTO: PantherMedia/Scanpix

«Būs jāiemācās sadzīvot ar brūnajiem lāčiem,» saka Latvijas valsts mežzinātnes institūta «Silava» Medību faunas vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Pēc zinātnieku aplēsēm, jau tuvākajā laikā Latvijas teritorijā piedzims lācēni, un tas nozīmēs, ka brūnie lāči pēc vairāk nekā simts gadu pārtraukuma atgriezīsies uz dzīvi Latvijā.

Klīst gar robežu

Tā gluži nav, ka Latvijā savvaļā neviens lācis kāju nebūtu spēris – mūsu teritorijā pastāvīgi klīst daži desmiti brūno lāču – gan jauni, gan pieauguši. Tomēr pārsvarā tie ir ienācēji no Igaunijas un Krievijas. Ziņojumu skaits un monitorēto pēdu uzskaite rada iespaidu par lāču skaita pieaugumu. Vislielākās izredzes sastapt ķepaiņus ir Austrumlatvijas tā sauktajā platajā galā. Dzīvnieki manīti Limbažu, Valmieras, Valkas, Alūksnes novadā, kā arī Krāslavā, Zilupē, Žīguros, Vecumos. Tomēr nav izslēgts, ka kāds lācis uzturas arī Latvijas vidienes mežos. Vismazākā iespēja sastapt lielo dzīvnieku ir Kurzemes mežos. Lai gan vēsturisku iemeslu dēļ lāči pie mums nav bieži viesi, daži īpatņi Latvijā noteikti ziemo.

Pētnieki lēš, ka pie mums ziemas miegu guļ ap desmit lāču. Katru ziemu mednieki uzmodina vidēji vienu lāci.

Tomēr būtiskākais ir tas, ka līdz šim pie mums nav ziemojusi neviena grūsna lācene. Lāči dzimst janvārī. «Līdzīgi kā citi dzīvnieki, arī lāči turpina dzīvot un vairoties teritorijā, kurā ir piedzimuši, uzskatot to par savu,» stāsta pētnieks. Tas nozīmē - līdzko kāda lācene, būdama mazuļu gaidībās, par savu ziemošanas vietu izraudzīsies nevis Igauniju vai Krieviju, bet Latviju, mēs būsim tikuši paši pie saviem lāčiem.

Aijā, žūžū, lāča bērni

Kāpēc lielais dzīvnieks dzīvo un vairojas Igaunijā un Krievijā, bet Latvijā ieklīst tikai barības meklējumos vai riesta laikā, lai izvairītos no citiem lāčiem? Izrādās, ka ķepainim piemīt apbrīnojama vēsturiskā atmiņa. «Atšķirībā no kaimiņvalstīm Latvijā 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā brūnie lāči tika nežēlīgi izmedīti, tāpēc tie vairs nevairojās mūsu teritorijā. Lāčus izšāva muižkungi – poļi un vācieši, nevis latvieši,» stāsta Ozoliņš. Savukārt vēlākajos gados Latvijā strauji attīstījās lauksaimniecība – līdz ar to mežiem klātās platības krietni samazinājās. Tikai pēc Otrā pasaules kara pamestās lauksaimniecības zemes atkal sāka pārklāt meži. Un tā: lai lācēni piedzimtu Latvijā, lācenei netraucēti jāpārziemo pie mums. Ja ziemas guļas laikā lāceni iztramda, tā aizbēg, pametot nevarīgos lācēnus. «Līdz pat aprīļa beigām, maija sākumam piedzimušie lācēni ir ļoti nevarīgi un nespēj sekot mammai.

Lācēni nāk pasaulē janvārī, lāču mātei atrodoties snaudā. Tā pat neapzinās, ka laidusi pasaulē mazuļus.

Mazie lāči guļ un zīž mātes pienu, kamēr pieņemas spēkā.» Ozoliņš atceras gadījumu, kad pirms daudziem gadiem Līgatnes dabas takās dzīvojošajai lācenei piedzima mazuļi. Lācene negulēja un līdz ar to arī nebaroja mazuļus – tā nu lāču pasaulē iekārtots. Toreiz zvērkope Velga Vītola «adoptēja» lācēnus un baroja ar pienu no pudelītes. Tieši tāpēc svešā, nepazīstamā teritorijā, kurā nejūtas droši, lācenes neiekārtojas uz ziemas guļu. Tomēr vasaras vidū Latvijas mežos cilvēki ir pamanījuši lācenes ar maziem lācēniem. Tas tāpēc, ka lācenes, kurām seko mazuļi, riesta laikā nepārojas un cenšas izvairīties no lāču tēviņiem, kas reizēm nogalina mazos lāčus. Līdz ar to lācene ar bērniem, kuri mātes tuvumā paliek līdz pat divu gadu vecumam, dodas uz teritorijām, kas ir brīvas no lāčiem. Lāču riests ir no maija līdz jūlijam.

Gaidām lāčus!

«Mēs ceram, ka tas notiks drīz, gaidām, kad Latvijā uzradīsies pirmie te dzimušie lācēni – varbūt tas notiks jau šopavasar,» saka meža zinātnieks. Pirmdzimtie apliecinās, ka process ir sācies – brūnie lāči ir atgriezušies Latvijā! Lai lāčus neviens neapdraudētu, ar Vides aizsardzības fonda atbalstu mežzinātnes institūts «Silava» patlaban strādā pie sugas aizsardzības plāna atjaunošanas brūnajam lācim. «Mūsu mērķis ir izdarīt visu, lai lāču atgriešanās Latvijā notiktu bez šķēršļiem.» Zinātnieks atzīst, ka viens no galvenajiem šķēršļiem tam, lai lāči atgrieztos un labi justos Latvijā, saistīts ar cilvēku apziņu.

Nebūt ne visi gaida lāčus atgriežamies Latvijā – īpaši 100 līdz 320 kg lielos, masīvos dzīvniekus negaida bitenieki.

«Lāči posta bišu dravas, tāpēc jādomā par kompensācijām biteniekiem.» Ozoliņš atzīst, ka kompensācijas nav paredzēts maksāt bezgalīgi daudzas reizes. Saimniekiem būs jārīkojas - jāapjož dravas ar elektrisko žogu, lai dzīvnieki nevarētu piekļūt saldajam kārumam. «Par lāčiem nepriecājas arī mednieki, jo lāči ir aizsargājama suga – medīt tos nedrīkstēs, bet uzmodinot liela prieka nebūs.» Lai gan lielais dzīvnieks ir «bailīgs kā zaķis», cilvēki satraucas, ka droši nevarēs doties mežā. «Sabiedrības reakcija ir sakāpināta, par ko liecina nesenais precedents Jelgavas pusē, kad, ieraudzījis lāča pēdas, cilvēks zvanīja glābšanas dienestam.» Jautāts, vai tiešām blīvi apdzīvotā teritorijā, Zemgales vidū manīti lāča ķepu nospiedumi, eksperts atbild apstiprinoši.

«Dzīvnieks ir bailīgs, bet tajā pašā laikā izturas cienīgi – tas saslejas pakaļkājās, lai labāk pārskatītu apkārtni. Cilvēki šo žestu mēdz tulkot kā agresiju.»

Ozoliņš saka, ka, līdzīgi kā citi meža dzīvnieki, arī lācis bez vajadzības cilvēkam neparādās. Jāņem vērā, ka visi dzīvnieki baidās un izvairās no sastapšanās ar cilvēku. Lai gan brūnais lācis ir visēdājs, mūsu platuma grādos mītošais dzīvnieks neko nemedī. «Te mītošie ir veģetārieši un maitēdāji. Tāpat tas lielos daudzumos ēd skudras, augus un dažādus dzinumus.» Turpretim mūsu lāča sugasbrālis ziemeļos ir gaļēdājs – tas medīs aļņus un briežus. Nomaļās saimniecībās lācis ieklīst, ja saož medu, kā arī rudenī uz ābolu ražu. Lai tiktu pie kārotā našķa, lācis mēdz nolauzt koku zarus. Vienīgie fiksētie gadījumi, kad brūnais lācis uzbrucis cilvēkam, saistīti ar apdraudējumu pašam dzīvniekam. Lācis var uzbrukt, ja medību laikā ir savainots, vai arī tad, kad cilvēks nokļūst starp lāceni un mazajiem lācēniem. «Mums vajadzētu iemācīties sadzīvot ar lāci. Igauņi taču var – vai tad mēs esam sliktāki,» jautā meža zinātnieks.

Uz augšu