Pēc datorprogrammu autortiesību aģentūras «Business Software Alliance» (BSA) sniegtās informācijas 2001. gadā valsts kasei datorpirātisma dēļ garām gājuši 15 miljoni nodokļu latu. Vai šis skaitlis ir reāls? Un vai BSA piedāvātais modelis datorpirātisma izskaušanai valsts pārvaldē ir vienīgais?
Aizvadītajā nedēļā viens no pamanāmākajiem informācijas tehnoloģiju jomas notikumiem Latvijā bija datorprogrammu autortiesību aģentūras «Business Software Alliance» (BSA) rīkotais seminārs valsts pārvaldes iestāžu darbiniekiem par nelegālo datorprogrammu izskaušanu valsts pārvaldē. BSA pārstāvji bija sagatavojuši aktuālu argumentu, kādēļ valsts pārvaldei būtu svarīgi tieši šobrīd iegādāties legālas programmas un no datoriem izdzēst visas pirātiski iegūtās. Proti, nav aiz kalniem brīdis, kad Latvija būs pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un ES nevienā valsts pārvaldes struktūrā nestrādā ar nelegālām datorprogrammām. Tā teikt — lai Latvija varētu Eiropā iesoļot augstu paceltu galvu, ir pēdējais mirklis samaksāt par licencēm.
Turklāt, lai stāsts šķistu iespaidīgāks, tika demonstrēti arī diezgan šokējoši skaitļi. Preses konferencē BSA Latvijas komitejas valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs operēja ar «Datamonitor» datiem, ka pie pirātisma līmeņa 77% 2001. gadā valsts kasei garām gājuši 15 miljoni nodokļu latu. Birkavs gan precizēja — ņemot vērā, ka pirātisma līmenis ir krities un tagad tas ir vairs tikai 58%, nodokļos pērn, piemēram, nav iekasēti desmit miljoni latu.
Tieši šos neiekasētos datorprogrammu nodokļu miljonus BSA ierosina izmantot kā finansējuma avotu valsts pārvaldes iestāžu datorprogrammu legalizēšanai (pie viena tika piesaukti arī pensionāri, skolotāji, mediķi un policisti, kas iegūtu papildu finansējumu, ja valstī izskaustu datorpirātismu, taču to var vērtēt tikai kā klaju populismu). Taču, pirms sākt naudas dalīšanu, ir vērts noskaidrot, vai tiešām šādi milzu ienākumi paskrien garām valsts budžetam.
Pēc starptautiskās pētījumu kompānijas IDC datiem, 2000. gadā Latvijā pārdoti 38 tūkstoši datoru par kopējo summu 40 miljoni latu, ieskaitot nodokļus. Acīmredzot «Datamonitor» pētījums pieļāvis, ka 77% jauniegādāto datoru atstāti bez legālas programmatūras. Pēc LETA-EPI aprēķiniem, pērn Latvijā pārdoti 55-60 tūkstoši datoru. Ja uz tiem visiem tiktu instalēta Microsoft Windows un Office programmatūra, rēķinot pēc vidējām cenām (Ls 100 par Windows un Ls 260 par Office), biroja programmatūra uz tiem būtu jāinstalē par 21 miljoniem latu, bet pievienotās vērtības nodoklis būtu jāiekasē par 3,8 miljoniem latu. Kā redzams, arguments par desmit miljoniem latu neiekasētās nodokļu naudas uz šādu aprēķinu fona izskatās jau krietni mazāk ticami, ja ņem vērā, ka aptuveni puse datoru bija tā dēvētie brandname un tātad tika pārdoti ar jau uzinstalētām legālām programmām.
Protams, ir skaidrs, ka datorprogrammas nenozīmē tikai operētājsistēmu un biroja programmatūru — pastāv arī grafikas, grāmatvedības, e-pasta un neskaitāmas citas programmas. Taču, jo nopietnāka programmatūra un sarežģītāka tās instalēšana un pielāgošana biznesa vajadzībām, jo mazāk iespēju, ka kāds to varētu iegādāties «Latgalītē” un izmantot pirātiskās versijas. Līdz ar to ir skaidrs, ka tieši biroja programmatūra varētu būt lielākā pirātismam pakļautā programmatūras daļa.
Pastāv vēl kāda problēma. Pat ja pieņem, ka Latvijā tiešām ik gadu tiek nozagtas programmas par 55-60 miljoniem latu, ir jāmeklē atbildes uz jautājumu, kādēļ izveidojusies šāda situācija. Un vai vainojama tikai cilvēku nespēja novērtēt intelektuālo īpašumu?
Aktīva cīņa ar datorpirātismu Latvijā tika uzsāka 1999. gadā, kad šeit tika atvērta BSA Latvijas komiteja. Taču datorus un datorprogrammas Latvijā sāka lietot ievērojami agrāk, piemēram, lielākās programmatūras kompānijas Latvijā jau nosvinējušas desmit gadu jubileju. Kādēļ programmu zagļu mednieki Latvijā ieradās vairākus gadus vēlāk nekā to programmatūra?
Varbūt tas skan pārsteidzoši, tomēr datorprogrammu ražotājiem ir izdevīgi, ka to programmas uz datoriem sākotnēji tiek instalētas nelegāli. Šobrīd datorprogrammu tirgotāji nevis cīnās par klientu piesaisti un reklamē savus produktus, bet gan ar represīvām metodēm piespiež iegādāties to, pie kā lietotāji ir jau pieraduši. Es nebūtu pārsteigta, ja licencēto programmu ražotāju neafišētā mārketinga politika tiešām paredzētu, ka vispirms tiek veicināts tas, ka datorlietotāji čakli sazogas programmas, un tad meklēts represīvo iestāžu atbalsts, lai izskaustu noziedzību un pie viena iekasētu naudu.
Valsts iestāžu vadītāji gan neatzīst, ka valsts pārvaldes funkciju realizēšanai tiek izmantota nelegāla programmatūra. Vienīgais iemesls, kas neļaujot sist pie krūtīm un zvērēt, ka valsts pārvaldē nepastāv datorpirātisms, esot risks, ka nelicencētas programmas varētu būt uzinstalētas uz datoriem pēc darbinieku privātas iniciatīvas. Tiesa, iestāžu iekšējās kārtības noteikumi paredz, ka reizi trijos mēnešos vai reizi gadā visi datori tiek pārbaudīti un atklātās nelegālās programmas tiek palūgts nodzēst, tādēļ, spriežot pēc LETA-EPI veiktās aptaujas, valsts pārvaldē nopietnām problēmām ar nelegālām programmām nevajadzētu būt.
Tomēr kompetenti IT nozares pārstāvji norāda, ka datorpirātisms valsts pārvaldes iestādēs plaukst un zeļ gan nelicencētas, gan daļēji (krietni mazākam lietotāju skaitam, nekā nepieciešams) licencētas programmatūras veidā, un lielā mērā tieši valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai. Tikai atklāti to atzīt nepalīdzēšot ne pašdeklarēšanas anketas, kuras BSA mēģina ieviest sadarbībā ar Valsts kontroli, ne biedēšana, ka anketas varētu būt pamats budžeta līdzekļu pieprasījumu apmierināšanai. Ir skaidrs, ka tajā mirklī, kad pie rokas tiktu pieķerta valsts iestāde ar nelegālu programmatūru, tās vadītājs (vai vismaz informācijas tehnoloģiju departamenta vadītājs) varētu ar lielāku vai mazāku troksni atvadīties no sava amata.
Tieši tādēļ datorpirātisma apkarotājiem nākas likt lietā augstāk minēto argumentu par to, ka vēršanās pret programmu zagļiem varētu dot papildus līdzekļus legālu programmu iegādei valsts pārvaldes iestādēs. Palīdzot apkarot datorpirātismu, valsts budžets iegūtu papildus miljonus, ar kuriem acīmredzot būtu gana, lai iegādātos valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai nepieciešamās datorprogrammas.
Taču pirms apraudāt neiekasētos nodokļu miljonus, der apskatīt kādu citu alternatīvu, kas Latvijas valsti mirklī padarītu ES cienīgu no datorprogrammu legalitātes viedokļa. Proti — atvērtā koda programmas. Tās ir programmas, par kuru instalēšanu uz datora un lietošanu nav jāmaksā ne santīma. Lai gan licencēto programmu īpašnieki mēdz uzsvērt, ka atvērtā koda programmatūra ne vienmēr ir bez maksas un ka tā prasa lielus uzturēšanas izdevumus, uzņēmumi, kuri lieto informācijas tehnoloģijas, zina, ka arī licencētām programmām nepieciešamas gan uzturēšanas, gan ieviešanas izmaksas. Taču, runājot par vienkāršākām programmām, piemēram, biroja programmatūru, Latvijas atvērtā koda asociācijas prezidents Gints Polis ir pārliecināts, ka Open Office instalēšana datorā nav sarežģītāka kā Microsoft Office instalēšana. Tādēļ datorpirātam, kas pratis «Latgalītes» Microsoft produktus uzinstalēt uz sava datora, nevajadzētu būt problēmām uzvietot uz datora arī atvērtā koda programmatūru.
Ja Latvija tiešām nopietni vēlētos Eiropā būt pazīstama kā valsts, kurā nenotiek intelektuālā īpašuma nelikumīga izmantošana, pietiktu ar vienu Ministru kabineta lēmumu, kas prasītu zagto programmu vietā uzstādīt atvērtā koda produktus. Turklāt migrēšana uz atvērtā koda programmām nestu tiešu labumu arī Latvijas ekonomikai. Proti, iestādes, kurās nav kompetentu speciālistu programmu uzstādīšanai, lūgtu padomu un palīdzību Latvijas kompānijām, tādējādi nodokļu naudu samaksājot nevis aizjūras programmu ražotājiem, bet gan vietējiem datorspeciālistiem. Un sava artava atlektu arī nodokļu iekasētājiem.
Kristīne Jančevska ir ziņu aģentūras LETA portāla \"nozare.lv\" informācijas tehnoloģiju nozares redaktore. Viņas e-pasta adrese ir kristine.jancevska@leta.lv.