Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8637914t1he564.jpg)
Viņu nevar nepamanīt. Kaut mugurā treniņtērps, viņš peld cēli kā smokinga nēsātājs. Lielu augumu, apjomīgu viduci vainago diža un lepna galva. Kur nu mūsu ministriņiem — tāds profils bija senatoriem senajā Romā. Tiesa, kājas vecajam kungam ir vārgas, prātīgi soli pa solītim liekamas. Un pie rokas kulstās riteņsoma, cēlo gaitu maķenīt kreicājot. Tirgus burzma pašķiras, kad viņš bīdās šurpu.
Boriss bufetē ir — pašiem savs biezais. Nekāda diedelēšana pēc cenas. Dūšīgais pirksts veic iespaidīgus lokus saldējamās vitrīnas virzienā:
— Siera salātus. Aknas ar rīsiem. Vai tas debessmannā tev ir svaigs? Dod. Un kurvi priekš kaulim! — Viņš rešņi nosmej pats savam jokam.
Laipni smaida arī bufetniece — atnācis īstais kunde. Taču pļāpūdeni Boriss tāpat kā pēdējais bomzis no plaukta vis nepērk. Sameklē riteņsomas dzīlēs un bez bažām velk dienasgaismā. Lai nu kam — VIŅAM jau nu neaizrādīs…
Darba laikā Boriss ir logu mazgātājs. Par spīti kleinajām kājām savu lietu veic neparasti veikli. Mazgājamai sukai pierīkoti tādi kā makšķerkāta saliekamie posmi. Pēc vajadzības kāts top garāks vai saraucas īsāks. Pašam nekur nav jālēkā, visu aizsniedz mitrais suseklis. Un mazgājamie līdzekļi. Ar bažām domāju par to brīdi, kad meistars reiz no somas velkot sajauks līksmes blašķi ar kādu ķīmisku šķidrumu…
Darbiņš padarīts, pusdienas nopelnītas. Nu var arī mielastu ieturēt. Un kas gan tā būtu par uzdzīvi bez gudrām saviesīgām sarunām?
Kad pudele apmēram pusē, Boriss sāk knosīties. Ir laiks domu apmaiņai. Necik ilgi, un kāds lāga krieviņš, tāds kā kalpotājs, ir uzķēries uz mušpapīra.
— Nu pasaki tu man: tev te ir slikti? Tev te nepatīk? Vai tu labāk gribi pie Žirinovska? Ko tad tu nebrauc, ko te sēdi?
— A ja…
— Bet ja tu te dzīvo, tad — tā, kā cilvēks. Nespļaudies, nemātojies. Latviešu maizi ēdiet, bet latviski runāt negribiet. Slinki esat!
— A to…
— Maz jums bija to speciālo veikalu? Atbrīvotāji saucas! Karavīri! Aizmugures žurkas — kas bija karavīri, tie frontē krita.
— No eto…
— Taisnība tev ir: nav jau nekas no tās valdības. Pensijas nokrāpj. Bet tā ir mūsu valdība. Ne-at-ka-rī-ga. Jums, vergiem tādiem, nav saprašanas par to. Jums ka tik desa un polšs ribās! Un kāda lupata. Un ja vēl iedod dzīvokli.
— Ņe to…
— Paldies jums vajadzētu sacīt. Tagad būsim Eiropā. Vai tad jūs pratīsiet uzvesties? Latvijai kauns vien būs jāpiedzīvo. Nu saki: tu proti pareizi degunu izšņaukt?
Nu krieviņš ņem vagu. Uz galda paliek puskosts pīrādziņš un pusdzerta, Borisa dota glāzīte. Patīkami tomēr tā patērzēt, uzreiz ap sirdi vieglāk sametas.
Bet aiz Borisa vienalga paliek lieli, gaiši logi. Tīri kā sirdsapziņa.