Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Turklāt vēl nediplomātiski aizrādot uz uzņēmuma reputācijas problēmām. Domāju, ka ne mūsu Zemkopības ministrijai, kas jau (manuprāt, pārsteidzīgi) ir izteikusi savu atbalstu LB, ne plašām Latvijas masām nevajadzētu sevi iekvēlināt urrāpatriotiskā naidā pret “leišu …”, kuri atkal liedz mūsu bāleliņiem iekļūšanu savos tirgos un ekonomikā. Bez visiem citiem cēloņiem un ieganstiem lietuviešu privatizētāju un politiķu (bet šis darījums esot nopietni diskutēts pat valsts prezidenta aparātā, Seimā un valdībā) it kā izaicinošajai uzvedībai pamatā ir pāris, manuprāt, visai racionālu apsvērumu.
Ja atceramies, virsrakstā apspēlētais oriģinālais angliskais uzraksts, ka tikai degvīns no Krievijas ir īsts krievu degvīns, rotā(ja) eksportam paredzētās “Stolichnaya” un “Moskovskaya” pudeles. (Vai tas vēl tur atrodams, es nezinu, jo degvīnu ar šiem nosaukumiem principiāli nepērku. Kaut gan Latvijā, šķiet, ir tikai vietējam tirgum domātie varianti ar uzrakstiem “čista pa latviski” – “Stoļičnaja” un “Moskovskaja”) Šie, šķiet, būs divi pasaulei vispazīstamākie padomju/postpadomju brendi, kurus populārus padarīja Holivudas spiegu filmas un firmas “Pepsico” marketings (tā mainīja no PSRS degvīnu pret pepsikolas sīrupu). Īpaši jau “Stoly”, kas Rietumos dzelžaini asociējas ar priekšstatu par “visīstāko krievu vodku”. Un tas vien sola labu noietu. Vidēji statistiskam supermārketa apmeklētājām pilnīgi pietiek ar pazīstamo etiķeti – tas, ka otrā pusē ir rakstīts “Made in Latvia”, viņu nemaz nesatrauc – ja kāds to pamana, tad droši vien nodomā, ka varbūt tieši tā sauc to krievu gurberņu, kur atrodas “Stoly” ražotne. Galu galā, cik daudzi amerikāņi, francūži vai argentīnieši zina, teiksim, ka Vācija nerobežojas ar Krieviju?
Atgādināšu, ka juridiski viss ir pilnībā kārtībā. Vismaz pagaidām. Joprojām par mūsu nacionālās tautsaimniecības flagmani uzskatītais LB ir (ja pareizi atceros, Kiprā reģistrētās un savu nosaukumu variējušās, tajā apspēlējot padomju laikos leģendārā “Pepsico” partnera, arī tagad valstij piederošās Maskavas ekportfirmas “Sojuzplodimport” nosaukumu) kompānijas “S.P.I.” īpašums, un šai firmai pieder tiesības divus pieminētos (un vēl daudzus citus) brendus ražot un daudzās valstīs tirgot. Tikai ne Krievijā, kuras valdība uzskata, ka uzņēmums pie šīm tiesībām ir ticis nelikumīgi, un nopūlas atgūt šos “nacionālās nozīmes brendus” savā īpašumā. Stāsts, kā “S.P.I.” grupa 1997. gadā tika pie šīm preču zīmēm, ir pārāk sarežģīts, lai to īsi izklāstītu, jo to pārņemšanai tika veiktas dažādas komplicētas, precīzas un, domāju, arī pietiekami korektas juridiskas manipulācijas. Turklāt šajā operācijā bija ieinteresēts Boriss Berezovskis, kurš ap to laiku bija visspēcīgs oligarhs, pie varas esošā prezidenta Borisa Jeļcina “ģimenes” loceklis. Atcerēsimies, ka “S.P.I.” sīvi cīnījās par savām tiesībām ar “AveLat” piederīgo LB, kuram tiesības ražot un tirgot Latvijā divus pieminētos degvīnus nodrošināja ļoti labvēlīgā pašmāju Temīda. Konflikts beidzās ļoti vienkārši – “S.P.I.” grupa nopirka LB, padarot par galvenokārt savu brendu degvīnu ražotni eksportam uz Rietumiem. Domāju, ka tādam pašam nolūkam grupa vēlējās iegādāties “Sumbras”.
Patlaban Krievijas valsts un tās struktūras “Sojuzplodimport” mēģinājumi atgūt sev tiesības eksportēt “S.P.I.” piederošo brendu degvīnu nav pārāk veiksmīgi, jo privātuzņēmums rīkojas operatīvāk un ir reģistrējis savas tiesības tajās valstīs, kur tirgojas. Taču Krievijā vienmēr degvīns ir bijis kaut kas vairāk nekā tikai 40 procentīgs spirta šķīdums ūdenī. Teju vai “nacionālās idejas” sastāvdaļa. To, ka Krievija ir gatava nopietni cīnīties ar S.P.I. un atgūt savu monopolu , var spriest pēc tā, cik aizrautīgi Kremlis un visa valsts vara ir iesaistījušies cīņā par “Gželkas” tirdzniecības marku. Šis degvīns bija Maskavas uzņēmuma “Kristall” (starp citu, tieši tajā ražoja pret sīrupu iemaināmo “Stoly”) populārākais produkts, bet tā bijušais vadītājs, pametot posteni, brendu ieguva savā īpašumā un ražo degvīnu Kaļiņingradā. Jācer, ka cīņā par “Stolichnaya” tomēr netiks iesaistīta Pleskavas desanta divīzija.
Iespējams, tādēļ arī Lietuvas vara ir tik rezervēta pret “S.P.I.”. Pirmkārt, Viļņai nav vēlēšanās radīt sev domstarpības ar Maskavu. Otrkārt, ja Kremlis atkaro sev eksporta tirgus, uz padomju brendu vodkas ražošanu pārorientētais “Sumbras” varētu vienkārši apstāties. Treškārt – kuram lietuvietim patiktos iedomāties vidēji statistisko rietumu surpermārketa apmeklētāju, kurš, ieraudzījis uzrakstu “Made in Lithuania”, nogrozītu galvu – ir gan krievu guberņām dīvaini nosaukumi!…
P.S. Kā acīgāko un morāli šķīstāko atsauksmju lapas pieķēzītāju sen atmaskots “uzblīdis dzērājs”, es šo rakstu par savai izslāpušai sirdij tik tuvi tēmu veltu no veikalu plauktiem un latvju tautas piemiņas pazudušā degvīna “Kristal-dzidrais” gaišajai piemiņai. Šis miera laiku produkts, veiksmīgi izdzīvojies pa padomju laikiem, nu ir kļuvis par upuri “S.P.I.” grupas brendu stratēģijai. Iespējams, tieši tā vietā uz letēm ir nācis tik latviski patriotisks produkts kā “Kaznacheiyskaya”. Bet nekas, igauņu bāleliņi mūs joprojām nodrošinās ar plašu asortimentu, ko rotās tautiskas etiķetes un uzraksti!