Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja kāds latvju zemē ilgāk nebijis indivīds pārlapotu šā pavasara un arī vasaras preses izdevumus, tad gandrīz varētu nodomāt, ka nav šajā valstī svarīgāku lietu par upes zīriņu ligzdošanas problēmām. Preses namu tikai no tālienes redzējušie un brālīgo preses orgānu no Mūkusalas ielas salasījušies droši vien domā, ka uz ēkas jumta mītošie upes zīriņi, lielie ķīri u.tml. spārnaiņi (lai ar to klasifikāciju tiek galā ornitologi) šeit tiek dažādi diskriminēti un gluži vai galēti nost, taču, vēl šorīt paveroties no nama sestā stāva balkona, ar tīru sirdsapziņu var apgalvot, ka tā tomēr nav - putnu kolonija plaukst un zeļ. Dabas aizstāvju aktivitātes bieži vien kļūst smieklīgas, turklāt zaļie lielākoties neievēro kādu elementāru lietu - vislabāk aizstāvēt dabu var daba pati. Arī ap minētajiem zīriņiem saceltā ažiotāža izskatās pēc vētras ūdensglāzē. Vai kāds ir manījis kaut kur klimstam nobēdājušos zīriņu, kam pārbūvētais Preses nama jumts liedzis audzēt pēcnācējus? Pat ornitologi nav sludinājuši trauksmi, ka zīriņu populācija pašlaik būtu apdraudēta - līdz šim visi apgalvojumi pat no speciālistu puses sākušies ar vārdiem “iespējams”. Skaidrs, ka šo rindu autora kā Preses namā strādājošas personas interešu konflikts ir acīmredzams (vārna vārnai acī neknābs utt., u. t. jpr.), taču, gluži loģiski domājot, zīriņu dievināšanas iemesli liekas nesaprotami. Par to, ka Preses namā strādājošo automašīnas pilsētā var viegli atpazīt pēc tās raksturojošajiem putnu ekskrementiem, var tikai pasmaidīt - šīs kaudzes var nomazgāt, turklāt neviens jau neliek braukt uz darbu ar automašīnu. Par Preses namā strādājošo vaimanām, ka zīriņi mēdzot uzbrukt cilvēkiem, var neizpratnē arī paraustīt plecus - nav jau pterodaktili, dzīvībai briesmas šo lidoņu knābis nerada, lai gan no pieredzes jāatzīst, ka daždesmit centimetru attālumā no galvas pikējošs ķīris nerada vēlmi iedziļināties pārdomās par dabas skaistumu. Taču šausmu stāsti par to, ka zīriņus no jumta padzenot, to vietu ieņems daudz lielāki spārnoti eksemplāri, piemēram, sudrabkaijas, un tad gan jūs te visus nokakās melnus (atvainojiet, - baltus) jau izskatās pēc apzinātas maldināšanas. Kāda suņa pēc sudrabkaijām no savas ierastās Centrāltirgus apkaimes vajadzētu pārvākties uz Preses namu, ja tās tur neviens neaiztiek? Turklāt arī zīriņi šobrīd neizskatās nāvīgi apvainojušies uz jauno jumta segumu, par gana labu atzīstot turpat blakus esošās konferenču zāles virsmu. Preses nama administrācijas pieprasītā tāme 60 000 latu vērtībā ēkas jumta pielāgošanai putnu ligzdošanas vajadzībām gan izskatās pamatīgi pārspīlēta, taču tas droši vien ir tāds kā atgaiņāšanās žests, sak`, atšujieties jūs vienreiz ar saviem zīriņiem! Taču arī dabas draugu, ja tā tos varētu nosaukt, kvēlā mīla pret zīriņu koloniju pilsētas centrā liekas uzspēlēta. Putniem ir savas galvas, ar kurām tie izlems, vai attiecīgā vieta ir vai nav to ligzdošanai piemērota, un līdz šim visi mēģinājumi iegrozīt zīriņu domāšanu kādam vajadzīgajās sliedēs ir beigušies ar neveiksmi. Ja jau aizstāvēt dabu, tad līdz galam - jaucam nost Zaķusalas TV torni, jo tieši tā celtniecība taču aizbaidīja upes zīriņus no to ierastajām ligzdošanas vietām! Cilvēku darbība diemžēl tiešām ir pārvilkusi treknu krustu pāri neskaitāmu putnu un dzīvnieku sugu pastāvēšanai, taču šis nav tas gadījums. Protams, šīs rindas var pārsvītrot kā nebijušas kaut vai tikai divu iemeslu dēļ - jau pieminētā interešu konflikta, kā arī nekompetences putnu migrācijas, ligzdošanas, perēšanas u.c. jautājumos dēļ. Taču varbūt kāds aizdomāsies par “zaļo” uztraukumu patieso iemeslu. Kāpēc trauksme netika celta iepriekšējos gados, kad putnus no Preses nama jumta mēģināja padzīt ar drakoniskām metodēm, proti, suņiem un izstieptiem tīkliem (dažs spārnainis, tajā iepinoties, arī beidza savu dzīvi)? Kāpēc zīriņu aizstāvji ar pārmetumiem skopojās brīdī, kad tika uzsākta Preses nama jumta pārbūve? Tāpēc, ka suņus un tīklus no jumta var novākt, bet pārbūves projekta realizācijas sākumā vēl bija iespējamas diskusijas. Tagad jumts ir pārbūvēts un nost plēsts netiks, pat ja to lūgtu paši zīriņi. Nu var celties sašutuma pilnai cīņai par zīriņu zīriņtiesībām pret ļauno Preses namu un pumpēt sev plusus sabiedrības acīs. “Zaļie” jau parasti ķēdējas pie kokiem, kad tie jau ir nolemti nociršanai, nevis brīdī, kad šo procesu vēl ir iespējams apturēt pašvaldības institūcijās, nepieļaujot attiecīgā projekta realizāciju. Informācija par šiem projektiem “zaļo” rīcībā taču ir, divi priekšstāvji sēd deputātu krēslos. Kādreiz tomēr vajadzētu izvērtēt, cik tālu cilvēks drīkst jaukties dabas procesos un kurā brīdī dabai tomēr jāpiekāpjas progresa priekšā. Katrā pilsētā ir vajadzīgs savs zaļais stūrītis, taču bļaut par katra satrunējuša koka nozāģēšanu, pat ja tā vietā tiks būvēta sabiedrībai nepieciešama celtne, arī ir velti. Daba nemaz tik nespēcīga nav, un arī pati spēj par sevi parūpēties, tāpēc liksim beidzot zīriņus mierā, - lai perē, audzē pēcnācējus un nedomā par to, vai perēšanas vieta ir viņiem nodrošināta atbilstoši augstākajiem standartiem.