Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Es saprotu, ka “Kinokritiķis” jau sen ir izretināts no “e-Kluba” slejām un nevajadzētu tādēļ komentāru sleju pārvērst par kinoafišu. Tomēr nespēju atturēties no kārdinājuma un tādēļ uzaicinu šajā sadaļā aci iemetušos kādu vakaru nostaigāt uz Jaunielu Vecrīgā, kur Kinogalerija demonstrē ne tikai jaunu, bet patiešām izcilu filmu pieaugušiem cilvēkiem (ne “adult movie”!).“Klusais amerikānis” ir tapis pēc veca (pagājušā gadsimta 50. gadi), bet klasiska Grema Grīna romāna (bet tādi, šķiet, viņam ir visi) motīviem. Aizejiet kaut vai tādēļ, ka (bez visa cita, ieskaitot baudu, ko skatītāja rada patiesi labs kino ar izciliem aktiermākslas meistariem) šī ekranizācija ļauj mums padomāt par to, kas īsti šodien notiek starptautiskajās attiecībās. Laikā, kad bijušā ieroču inspektora pašnāvības dēļ Lielbritānijas premjerministram Antonijam Blēram tiek prasīts atkāpties no amata, inkriminējot viņam melus par Irākas ieroču programmu radītajiem draudiem. Galu galā, Džordžs Bušs juniors ar savu komandu gan ir pārliecinoši uzvarējis “zibenskaru”, bet tā izraisīšanas attaisnojums – masu iznīcināšanas ieroči joprojām nav atrasti. Irākā joprojām valda ekonomisks, politisks un morāls haoss, no demokrātijas tur nav ne smakas, drīzāk gan nesenie ASV bruņoto spēku “sabiedrotie” (kā Sadama režīma represētie) ir gatavi uz visu, lai radītu vēl vienu šariata valsti. Amerikāņu un to sabiedroto karavīri cieš jūtamākus zaudējumus sadursmēs ar pretinieka (partizānu? kaujinieku? teroristu? bruņotu bandu) spēkiem, atdzemdinot sen aizmirstās bailes no biedējošā pagātnes rēga – Vjetnamas sakāves. Bet bez bailēm no armijnieku sakāves ielu un slēpņu cīņās kā milzīga amerikāņu problēma viņu klātbūtnei Irākā pastāv arī speciālo dienestu nagu niezēšana – izmēģināt vēlreiz tās visas “skaldi un valdi” spēlītes, provokācijas un preventīvos triecienus, kas savā laikā tikuši realizēti citviet pasaulē. Arī 1952. gadā Francijai vēl piederošajos Vjetnamas dienvidos. Un, kas ļoti ticams, arī tagad ar spridzināšanām un atentātiem varētu nodarboties tādi paši “labās ģimenēs” auguši džentlmeņi, romantiķi, dzīvniekmīļi un, protams, demokrātijai uzticīgi ideālisti. Kā Grema Grīna spilgti aprakstītais un divu “Mūmiju” zvaigznes Brendona Freizera ļoti pārliecinoši attēlotais “klusais amerikānis”.Grema Grīna romāns un Filipa Noisa filma (it kā vai tomēr arī patiešām) oponē slavenajam Henrija Kisindžera opusam “Diplomātija”. Latviski lasošajiem pieejams “Jumavas” 2001. gada izdevumā, Mairas Moras pārliecinošā tulkojumā), tas pārliecinoši raksturoja ASV ārpolitiku (arī Vjetnamā 50. - 70. gados realizēto) kā amerikāņu ideālisma koncentrātu. Turklāt Kisindžers apgalvo, ka šis ideālisms vienmēr ir bijis auglīgs, arī Dienvidaustrumāzijā tika apturēta komunisma izplatība. Tam jāpiekrīt, jo amerikāņu intervence ļāva tur rasties sarakanajai ideoloģijai pārliecinošām alternatīvām – Dienvidkorejai, Singapūrai, Taizemei. Un galu galā, to pastāvēšana vēlāk “piejaucēja” komunismu Pasaules tirdzniecības organizācijai. (Tas, manuprāt, patiešām ir zīmīgs paradokss: leģendārās sporta čības “Converse All Star”, vienu no amerikānisma simboliem, no 90. gadiem ražo joprojām hošiminiskajā Vjetnamā.)Diez vai mēs varam apšaubīt (es kā pārliecināts Irākas okupācijas attaisnotājs – noteikti nē) amerikāņu politiķu, diplomātu un specdienestu aģentu labos nodomus un uzticību demokrātijai. Tikai māc bažas, ka atkal mēŗķa cēlums var attaisnot nelietīgu rīcību. Tieši tas ideālismu, aplūkojot tuvplānā, padara tik šausminošu, tas liek britu leiboristiem kritizēt savu harizmātisko līderi, daudziem ne mirkli neapšaubot viņa nodomu cēlumu. Runa ir par to, kā ideāli reālizējas praksē. Pēc to augļiem būs jums viņus pazīt, kā rakstos teikts. Vēlme ātrāk “ievest atpalikušās tautas civilizācijas gaismā” amerikāņus var mudināt uz pārsteidzību un ignoranci. Īstu sabiedroto trūkums atkal var novest pie draudzēšanās ar ietekmīgiem lielceļa laupītājiem un narkodīleriem, prezidenta runasvīriem atkal sakot kā sendienās: «Jā, viņš ir īsts kuņas dēls. Bet viņš ir MŪSU kuņas dēls!»