Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dainis Lemešonoks. Amerikā tas būtu labs sižets kādai vesterna stila komēdijai: par pierobežas pilsētiņas iedzīvotāju bailēm no iespējamām briesmām, kuru pārvarēšanai tiek samesta kolekte un nolīgts vientuļais varonis – lai atklātu, ka cerētais drošības garants nemaz nespēj tā īsti noturēties zirgā un rīkoties ar revolveri. Un ka viņi vienkārši ir ļāvušies, lai tos nohipnotizē nemākuļa pašpārliecinātība par savu iedomāto izcilību. Taču tā nav nekāda komēdija, bet gan Latvijas politikas šodiena – amizantākais te droši vien ir tas, ka mūsu varas galvenā persona, šķiet, pietiekami labi rīkojas ar ieročiem. Taču no premjera netika prasīts laikus izraut šaujamo no maksts, bet gan pārvaldīt valsti. Tie ziedotāji, no kuru samestajām artavām priekšvēlēšanu laikā koncentrētu pašpārliecinātību izstarojošais Einars Repše sarūpēja sev krietnu summiņu nebaltām dienām (un kas atrados ārpus premjera uzticamības personu loka), tagad var pārliecināties, ka viņi ir pamatīgi iepirkušies. Un tikai nevēlēšanās atgādināt plašai pasaulei par savu lētticību attur viņus no kurnēšanas, liekot nopūlēties kaut cik racionāli izskaidrot sava agrākā elka uzvedību, izliekoties, ka tā viņi joprojām maskē savu neveiksmi.
“Jaunajam laikam”, iestigušam budžeta veidošanas un koalīcijas savstarpējo pretenziju muklājā, ko lielā mērā radīja tieši visvaldošākās partijas augstprātība pret “mazajiem brāļiem, patlaban vairs nav pat spēka piekopt kaut kādu “spēli uz publiku”, kas uzturētu tā atbalstītājos cerību, ka viss notiek pavisam citādāk nekā agrāk. Mēs redzam partiju un tās līderi, kuri gan ir ieguvuši valsts politisko varu, bet nezina, ko īsti ar to darīt. Jo jaunlaiku priekšstatos šāda vara šķiet izmantojama gluži kā armijniekiem dotas tiesības nostādīt visus padotos kolonnās un likt maršēt kaut kādā virzienā. Un vai tam, kurš uzdrošināsies apšaubīt pavēli vai painteresēties par maršruta mērķi!
Vienīgais, kas patiešām “Jaunājā laikā” atstāj profesionālisma iespaidu, ir tas, ka partijas līderis ar savu komandu ir spējīgs joprojām pilnībā kontrolēt visus savus padotos un tiem “kompostrēt smadzenes”, nesaskaroties pat ar nekādiem nopietniem mēģinājumiem kaut kā aizstāvēt savu pašcieņu. Taču atšķirībā no tā dēvētajām harizmātiskajām/totalitārajām reliģiskajām sektām ar to psihomanipulācijām, “Jauno laiku” eliti kopā satur pavisam banāla varas un amatu kāre – komplektā ar apziņu, ka šiem cilvēkiem vairs nav cita ceļa pēc viņu agrākajiem ambiciozajiem paziņojumiem un māžošanās ar zvērēšanu Doma baznīcā. Tiklīdz šie cilvēki pametīs Repši, jauno laiku solītājos vīlusies publika tos vienkārši noņirgs nost no zemes virsas.
Ja arī pietiekami lielu daļu Latvijas pilsoņu apbur “Jaunā laika” svētulīgums un demonstratīvā rindu saliedētība, tad, manuprāt, reti kurš ir spējīgs samierināties ar tādu skatu kā cienījamu cilvēku brīvprātīga publiska pazemošanās partijas vienotības, disciplīnas un vadoņa gribas vārdā. Īpaši vēl, ja ar to ir spiestas nodarboties divas sabiedrībai līdz šim simpātiskas kundzes – veselības ministre Ingrīda Circene un kultūras ministre Inguna Rībena. Viņas bija spiestas pīties dažādos pretrunīgos paziņojumos, pūloties izlavierēt starp savu uzticību nozares interesēm un starp lojalitāti pret partiju un vadoņa iecerēm budžeta veidošanā. Pēc partijā sarīkotās “galvas mazgāšanas” abas tagad cītīgi skaidro, ka ir nepareizi saprastas, un piesauc visu politikas iesācēju un neprašu attaisnojumu – “sliktos žurnālistus”, kas atkal ne tā ir sapratuši un aprakstījuši valdības rūpes par tautu. Turklāt, ja Circene patiešām ir iesācēja politikā, tad Rībenai šajā ziņā jau ir solīda pieredze. Viņai jau noteikti vajadzētu saprast, ar ko reputācijai beigsies tik izmisīga vēlēšanās izpatikt priekšniecībai ar savu paklausību. Turklāt tagad, kad pieaug celtniecības apjomi, arhitektei ar tik pazīstamu vārdu diez vai būtu jāmirst badā. Taču pagaidām bailes pazaudēt ministra amatu abām sievietēm ir daudz spēcīgākas par bailēm zaudēt pašcieņu un citu cilvēku cieņu. It kā iegūtais portfelis būtu visa viņu dzīves jēga. Ja tā, tad ļoti žēl.
Kaut gan ne jau abas kundzes, kas, līdzīgi citiem jauno laiku solītājiem, ir noķertas savu ambīciju un partejiskā pienākuma apziņas murdā, būs tās, kas vairāk cietīs no savas pazemošanas. Tā noteikti atspēlēsies viņu dīdītājam un raustītājam. Kaut gan ļoti ticams, Einars Repše, izdzirdējis aizrādījumu, ka viņš neizturas pret savām ministrēm kā džentlmenis, varētu paziņot, ka, galu galā, arī viņas taču nav džentlmeņi…
Kļūdas labojums. Manā iepriekšējā rakstā “Only vodka from Latvia/Lithuania is…” (11.08.2003.) ir neprecīzi minēts Kauņas alkoholisko dzērienu ražotnes nosaukums, kas droši vien ir radies, autoram pārāk paļaujoties uz savu filoloģisko izglītību, par to arī atvainojos lasītājiem. Kaut arī Kauņas uzņēmuma emblēmā attēlotais dzīvnieks latviski saucās “sumbrs”, un mūsu valodā “stumbrs” ir koka sastāvdaļa, tomēr minētās ražotnes nosaukums ir “Stumbras”.