Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nez kāpēc tieši 4. jūlijā, ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā, kad valsts karogi tiek izkārti sēru noformējumā, es Vecrīgā uz kāda nama sienas ieraudzīju “ļoti aktuālu” uzrakstu, uzskricelētu ar nenomazgājamu marķieri. “Juden raus!” (“Ebrejus prom!” – vācu valodā) – šis sauklis, reiz rakstīts uz izdemolētiem veikaliem un sinagogām 30. gadu Vācijā, mūsdienu Viduseiropā cieši saistās ar neonacistu apgānītām kapsētām.
Kāds cits tāda paša marķiera īpašnieks, būdams politiski apzinīgs un, šķiet, rūpēdamies arī par “Latvijas tēlu”, bija nosvītrojis vārdu “raus” un pierakstījis klāt “Ich liebe” (“es mīlu” – vācu valodā). Tādā veidā apliecinot, ka grafiti autoram – nacistam vai vieglprātim, kas tādu “mētā” – ir jārēķinās ar vienaudžu motivētu opozīciju. Un, kas zina, varbūt ar pāris krietnām pļaukām.
Neuzskatu, ka datuma un saukļa sakritībā būtu jāmeklē kādas dziļākas saknes un, pasarg’ Dievs, jābrēc pilnā balsī: kur gan skatās drošības policija? Cilvēka stulbums nav atkarīgs no kalendāra, ne arī no “Discovery” kanāla raidījumiem, kur, iespējams, rakstītājs redzēja šo frāzi.
Taču arī muļķībai ir sava gradācija. Antisemītisms ir, kā, varbūt vienkāršojot, bet spīdoši teicis britu pirmskara premjers Nevils Čembrelens, tā sludinātāja personisko un arī nacionālo mazvērtības kompleksu izpausme. Vienalga, cik “inteliģentas” personas izsacītas. Taču vēl trulāk nekā tādam būt ir uzdoties par rasistu, ksenofobu (ārzemnieku nīdēju), ebreju, poļu vai latgaliešu ienaidnieku tikai “ponta pēc” – uzskatot, ka tā tu vari apliecināt “krutumu”, parādīt sevi stāvam pāri mietpilsoņu sabiedrības garlaicīgām uzvedības normām.
Kā (šķiet, esmu jau par to portālā rakstījis, tādēļ piedodiet par atkārtošanos) man un citiem baltiešu žurnālistiem skaidroja vācu ierēdņi, kas nodarbojas ar ekstrēmisma savaldīšanu, jaunie nacionālisti savā psiholoģijā ļoti krasi atšķiras no vienaudžu vairākuma. Viņi atrodas ārpus visai absurdā, bet reālā un psiholoģiski pamatojamā “paaudžu konflikta”. Neonacisti necenšas konfrontēt ar pieaugušo pasauli, viņi drīzāk apzinās sevi kā nācijas avangardu, tās kaujā saucējus un patiesības teicējus, kas atklāti runā to, ko “visa tauta zina, bet par ko aiz bailēm klusē”. Neonacists ienīst sveštautiešus tāpēc, ka ir svēti pārliecināts, ka tie ir zemcilvēki un parazīti, kas nomoka viņa tautu. Savukārt tā dēvētais “panks” vai “reperis” demonstrēs šādu naidu tikai tāpēc, ka sabiedrības jeb “senču” morāle prasa būt iecietīgiem un izprotošiem – galvenais ir konfrontācija ar pieaugušo pasauli, par pašiem svešajiem tiem ir maza bēda. Galu galā, soliņi tiek lauzti un pudeles dauzītas ne tādēļ, ka to izskats aizvainotu vandaļu estētiskās jūtas. Galvenais ir izaicinājums, sevis apliecināšana…
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas dulburis, kas apķēpā sienas ar šo, viņaprāt, “kruto” saukli, nav nekāds nacists vai antisemīts. (Esmu pārliecināts – arī ne vācietis.) Kurš, visticamāk, būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, ka viņam labi zināmais “dinozauru papucis” Stīvens Spīlbergs, tāpat Sāra Džesika Pārkere no sērijfilmas “Sekss un lielpilsēta” vai arī dievinātās grupas “Depeche Mode” koncertu atbalstījušie “Parex” bankas īpašnieki ir piederīgi tiem pašiem “Juden”. Viņš ir tikai savas ieilgušās pusaudzības nomocīts “sabiedrības ienaidnieks” ar “plasmasas bairīti” vēderā un galvā. Kurš nav atradis citu, sakarīgāku veidu kā apliecināties: kaut ko iemācīties nešķiet interesanti, sportot par grūtu, nekādu īpašu talantu nav vai ir slinkums tos izkopt, toties marķieris nemaksā gandrīz neko – un jūties kā varonis!
Iespējams, ka visiem “onkuļiem un tantēm” par lielām šausmām viltusnacistu un viltusrasistu skaits Latvijas jaunatnē vairosies. (Patiesais ekstrēmisms diez vai valstī pieaugs, bet Efraimam Zurofam un vēl citiem “latviešu nacistiskās dabas atmaskotājiem” tāpat būs prieks.) Pusaudži dzīvo zem psiholoģiska sloga – viņus apliecināties tūlīt, “uz ātru roku” nepārtraukti mudina modīgo šmotku un aksesuāru reklāma, tās piebarotie tīņu mediji un “patērējošā infantīlisma ideoloģija”. Visus apliecināties gribētājus “fabrikās” neatrādīsim un par hiphopa “zvaigznēm” nepadarīsim, visiem kārtējās modernās skrandas vai “pribambasus” vecāki nenopirks. Kāds/kāda imitēs to, kas viņš/a patiesībā nemaz nav, un, iespējams, iekulsies ķezā tikai tādēļ, ka gribēja izcelties draugu un klases biedru acīs.
Laikam tas skan bezjēdzīgi, bet brīžiem šķiet žēl, ka Latvijā nacionālekstrēmisms (nerunājot par barkašoviešiem) ir epizodisks vai bezzobaini komisks. Jo ieraugot īstus, pārliecinātus “nācijas kaujiniekus”, dažs labs “varonības izrādītājs” ātri vien apjēgtu, ka nacisms nevis “rullē”, bet “sūkā”. Kaut gan, kas zina: varbūt vārdā nesaucamas “pārnādžu dzīvnieku mātītes” tomēr vēl papūlēsies ar pārcentību atbaidīt nenobriedušos prātus no savas “taisnās lietas”?
P.S. Atvainojos lasītājiem par žargonvārdiem, bet negribējās arī rakstīt pārmēru svētā nopietnībā.