Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Es nekādi nespēju noticēt stāstam par briesmīgo valsts izlaupīšanu ar digitālo tehnoloģiju palīdzību, ko pārtraukusi Ministru prezidenta operatīvā iejaukšanās. Ne tikai tāpēc, ka mans labs paziņa Pāvils Raudonis ir Latvijas nacionālā radio un televīzijas centra (LNRTC) preses sekretārs. Ne tikai tāpēc, ka t.s. “jaunie laiki” gandrīz jebkurā savā izpausmē manī izraisa pilsonisku alerģiju. Arī tīri merkantilu, mietpilsonisku apsvērumu dēļ – iepazinies ar digitālās televīzijas un radio iespējām teorijā un praksē (protams, steidzos atzīt, ka lielāko tiesu tas notika LNRTC meitasfirmas “Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs” jeb DLRTC rīkotos pasākumos, turklāt pāris reizes man ar entuziasmu tos visai komplimentāri aprakstot!), esmu “uzķēries uz šo afēristu izmestā āķa” un labprāt baudītu ciparizētās informācijas tehnoloģijas iespējas ar sava televizora palīdzību. Nezinu, kā citiem, bet man kā medusmaize šķita ziņa, ka Latvijas televīzijas apraides digitalizācijas projekts paredz arī ciparu signāla dekodera dotēšanu katrai mājsaimniecībai. Rīgas reģiona digitalizācija (un dotēto kastīšu izsniegšana) tika solīta jau šogad.
Tādejādi, nobruņojies ar šādām mantkārīgām “acu klapēm”, es, atšķirībā no Ministru prezidenta, visā jezgā ap DLRTC īstenoto projektu saskatu tikai un vienīgi valdības mēģinājumu atņemt man, televīzijas skatītājam, iespēju izmantot mūsdienīgas tehnoloģijas.
Kā teicis kaimiņvalsts prezidents otram kaimiņvalsts prezidentam, ir jāprot atdalīt “kotletes” jeb būtiskais no “mušām” – masvarīgā. Tā arī es savā prātā nodalu visu Eināra Repšes sacelto jezgu un viņa soda akcijas pret LNRTC padomi no tiem cēloņiem, kāpēc un daudzi godājami cilvēki ielaidās šajā “paslēpju” spēlē ar valsts politisko varu.
Savu TV skatītāja alkatību es bāzēju uz diviem, manuprāt, neapstrīdamiem postulātiem. Kas, cik noprotu, Ministru prezidentam un viņa domubiedriem nešķiet ne nieka vērti. Kā arī tiem līdzpilsoņiem, kuriem nemaz neinteresē papildus programmas vai bezvadu internets. Un ja vēl valdības galvas pusē ir LTV, kas LNRTC redz tikai savu izputinātāju (nacionālā telekompānija, ja vien varētu, labprāt nemaksātu centram par savu programmu nogādāšanu līdz skatītājiem)…
Pirmais. Analogā TV signāla nomaiņa ētera apraidē ar digitālo Latvijā reiz notiks tik un tā (satelītu televīzijā tas jau ir noticis), kāpēc šo procesu nobremzēt, ja mums ir speciālisti un, galvenais, līdzekļi? Ar ko galu galā, ir jānodarbojas LNRTC, ja ne ar televīzijas un radio programmu apraides nodrošināšanu pietiekami kvalitatīvā līmenī? Analogā tehnoloģija šodien jau vairs nav “pietiekama”. Tāpat kā padomju SECAM krāsu kods, NMT mobilās telefonijas standarts vai A-76 benzīns.
(Nu nekas, Lemesi, kad Krievijas Eiropas daļa pāries uz digitālo apraidi – ciparu TV kaimiņvalsts valdībā tiek uzskatīta par iespēju nācijas tehnoloģiskam izrāvienam –, kad to izdarīs lietuvieši vai igauņi, tad jau arī mēs sāksim knosīties un imitēt procesu…)
Otrais. Katrs uzņēmums, arī valstij piederošs, ir tiesīgs rīkoties ar paša kapitālu savas kompetences ietvaros. Īpaši vēl tādā gadījumā, ja tas pats ir šo kapitālu radījis. Tie, kuri tagad uz visiem stūriem sludina “valsts īpašuma izlaupīšanu”, negrib zināt elementārāko: LNRTC piedalījās “Latvijas mobilā telefona izveidē” kā līdztiesīgs partneris un nopelnīja savus 23 procentus akciju. Nekādi valdības onkuļi neiedeva tam šo paketi, lai parotaļātos. Un tieši tas, ka uzņēmumam projekta īstenošanai bija pašam savi līdzekļi, kam politiķi netika klāt un nevarēja pārdalīt, viņiem bija kā dadzis acīs.
Pēc tam, kad Ministru prezidents ir pacenties darīt visu, lai valdība pārņemtu no uzņēmuma LMT akcijas (apmēram 5 miljoni latu dividendēs ik gadu!), satraukties vajadzētu arī “Latvenergo” (kaut gan tam jau ir uzlikts savs politiskais “jumts”), arī “Lattelekom” un citiem uzņēmumiem, kuros valsts ir akcionārs. Un ja nu valdības galvam ienāk prātā, ka viņš labāk zina, ko darīt ar šo uzņēmumu apgrozāmajiem līdzekļiem, kustamo vai nekustamo īpašumu? (Gribētu redzēt, kas notiktu ar tā uzņēmuma vadītāju, kas būtu slēpis no Repšes informāciju par firmai piederošiem lidaparātiem!)
Ne jau Repše bija pirmais politiķis, kurš bija pārliecināts par to, ka viņš labāk zina, kā tērēt LNRTC piederošo akciju ienākumus. Viņš tikai rīkojas agresīvāk. Iepriekšējā vara atļauju īstenot digitalizācijas projektu deva vien tad, kad saprata – mēs šo govi tiešām vairs neslauksim. Sakaru speciālistu vēlme nosargāt projektu un tam nepieciešamos līdzekļus lika izvēlēties viņiem “partizānu kara” metodes. Protams, tagad, kad britu kompanjoni klusē kā zivis un sarosās naudīgi “labvēļi”, no PR viedokļa centra vadība izskatās ļoti draņķīgi. Taču, ja šī “afēra” tomēr tiks turpināta (un tas, šķiet, vēl ir atkarīgs no tā, cik juridiski samezglotas ir DLRTC saistības), mēs dabūsim sev mūsdienīgu TV tehnoloģiju. Ja tā tiks “atmaskota”, mēs dabūsim kliņģera caurumu. LMT akcijas tiks izmantotas premjera personisko interešu projektiem vai, labākā gadījumā, neprasmīgi izveidota budžeta lāpīšanai.
P.S. Iespējams, ka nav godīgi “Lattelekom” piederošā portālā un par tā maksātu honorāru cildināt/aizstāvēt šīs firmas potenciālu konkurentu. Ja tā – patiešām atvainojos un pateicos “Apollo” par iecietību.