Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dainis Lemešonoks.Repšistus un šleseristus šobrīd interesē tikai respekts (un nav svarīgi – īsts vai šķietams), ko sabiedrība izrāda “baznīcai” – turklāt pat ne kādai konkrētai konfesijai, bet nekādi neatšifrētam jēdzienam socioloģisko aptauju veidlapās un sabiedrības institūciju reitinga tabulā. Labi audzināti cilvēki nerunā pretim mācītājiem un godbijīgi uzklausa jebkuras muļķības, ja vien tās izteiktas no kanceles – tāpēc arī mūsu politiķi uzskata, ka Dieva vārda velta valkāšana un valstisku privilēģiju piešķiršana saviem reliģiskajiem sabiedrotajiem viņiem dos trūkstošo autoritāti un liks apvaldīt kritizētāju bezdievīgās mutes.
Domāju, ka baznīctēvi pietiekami labi saprot šīs koķetērijas patieso cēloni, taču varas iespēju kārdinājums un pašu ambīcijas (arī elementārs politiskās kultūras trūkums, nespējot pārvarēt savas totalitārās pieredzes šablonus) mudina viņus piemirst kaut vai par pašu konfesijas vēsturisko (turklāt starptautisko) pieredzi. Tiklab kardinālu Pujāta, kā arhibīskapa Vanaga uzskatus klausoties, nez kāpēc rodas iespaids, ka viņu politiskajiem ideāliem daudz vairāk atbilst nevis itāļu, franču vai skandināvu kristiešu demokrātija, bet Irānas teokrātiskais režīms vai cits fundamentālisma paveids.
Konfesijām cerēšanās ar valsti šķiet gana praktiska – kāpēc pašiem tērēties dēļ svētdienas skolām, ja baznīcas vietā to uzņemsies valsts budžets? Perspektīvā vilina iespēja plašāk piekļūt tā dēvētiem “sabiedriskajiem” (patiesībā – valsts) masu medijiem, varbūt pat iespējas veikt privāto mediju cenzūru un būt sabiedrības “morālajai policijai”. Kāpēc pašiem izmisīgi cīnīties par draudzes pieaugumu un konfesijas autoritāti vispārējas brīvdomības un tolerances apstākļos, ja ar politiskās varas palīdzību ir iespējams šo autoritāti uzturēt administratīvā veidā – sākumā neuzkrītoši, vēlāk jau vērienīgāk liedzot iespēju oponēt baznīcas viedoklim un kritizēt tās rīcību. Tas, ka tieši šādi centieni sagraus vienas vai otras baznīcas līdzšinējo respektu sabiedrībā, to valstiskotajiem hierarhiem jau būs mazsvarīgi, nekādas sabiedriskās domas aptaujas tiem vairs nebūs vajadzīgas. Tomēr tiklab katoļu, kā luterāņu virsgani varētu padomāt kaut vai par to, ka valstiskās privilēģijas, ko tie šobrīd domājas saņemam tikai sev, veiksmīgāk par tradicionālām konfesijām izmantos to sīvākie “brāļi iekš Kristus” – harismātiskās/totalitārās sektas.
Izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska lēmums uz gadu atcelt dažādas skolas reformas to nesagatavotības dēļ ir tikai nobremzējis mēģinājumu ieviest valsts skolu pirmajās klasēs ticības mācību – iespējams, šo aizkavēšanos valdība centīsies kaut kā kompensēt ar citiem demonstratīviem soļiem valsts un baznīcas sapludināšanā, daudz nesatraucoties ne par tiesisko loģiku, ne par iespējamo rezultātu. Bet, galu galā, taciņa jau ir iemīta sen. Kad 7. Saeimas deputāti pirms gada ratificēja Latvijas konkordātu ar Vatikānu, arī viņi nedomāja par to, kā šo līgumu pildīt un kāpēc viena konfesija ir jāpaceļ virs pārējām. Nē, tiem prātā bija tikai Latgales un citu katoļu draudžu locekļu balsis.
Kas zina, kāda vēl putra būs jāstrebj šai koalīcijai par tās vēlmi zem “baznīcas” augstā reitinga paslēpties no sabiedrības pieaugošās vilšanās krusas kā zem lietussarga. Nedod dievs, ka tai vajadzētu šķetināt kāda baznīctēva pedofīlijas skandālu – diemžēl šokējoši piemēri ir viegli atrodami tiklab ASV, kā Austrijā vai Vācijā. Turklāt, tā vien šķiet, ka Jānis Vanags, sasaistījis Latvijas luterāņus ar Misūri sinodes fundamentālistiem, vienā brīdī var mesties aizrautīgā krusta karā pret visas Eiropas luteriskajām baznīcām. Ko tad darīs baznīcu “adoptējusī” valsts un tās diplomāti – tikpat aizrautīgi stums arhibīskapa kaujas ratus?