Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sandris VanzovičsPirmais megaintereses vilnis par šādām atrakcijām laikam gan ir noplacis — diez kādu atzinību neguva ne «Aizliegtās spēles», ne «Cita fabrika», tāpat nav dzirdēti smagi ķīviņi starp oponentiem «Ekspedīcijas» vai «Bāra» apspriešanas sakarā. Ar «Talantu fabriku 2» ir citādāk — šī spēle joprojām ir pieprasīta jaunākā gadagājuma telemānu vidū. Nav vērts apelēt pie TV darboņu sirdsapziņas beigt čakarēt skatītāju gaumi ar šādiem apšaubāmas kvalitātes (vai neapšaubāmas nekvalitātes) šoviem, jo tāpat nekas nemainīsies. Taču varbūt varētu vismaz lūgt pasargāt pašus spēlētājus no pārdzīvojumiem, kas jau robežojas ar apzinātu psihes graušanu.
Šoreiz runa ir par sestdienas vakarā, pēc «Talantu fabrikas 2» pirmā koncerta, televīzijas ēterā redzēto. «NRA» šoreiz ir šova informatīvo atbalstītāju vidū, tāpēc nācies minētajam pasākumam pievērst krietni lielāku uzmanību nekā to gribētos (šī iebilde domāta tiem, kas uzvaroši grib iespiegties — ahā, ko tad pats skaties?!). Relatīvi koncerts nebija pārāk briesmīgs, jaunie «fabrikanti» vokālā ziņā liekas spēcīgāki par saviem priekštečiem, taču ar psiholoģisko noturību gan viņiem kaut kas nav kārtībā. Lai tā būtu, nevar no 18–20 gadus veciem jauniešiem prasīt neiespējamo, taču, ja tā turpināsies, tad kādu no šova norises vietas drīzumā var nākties vest ne tikai pie psihologa. Un tas nebūs tikai pašu šo jauniešu domāšanas dēļ, tajā viņiem palīdzīgu roku sniedz šova organizatori. Pieaugušie, starp citu.
Ja kāds redzēja notiekošo pēc «Talantu fabrikas 2» koncerta balsojuma, tad droši vien sapratīs, par ko šis stāsts. Vismazāk balsis guvusī Elfa jau tā bija vienos puņķos un asarās, ar trenētu rokas vēzienu sita ciet durvis, bet šova rīkotāji nepielūdzami viņu aicināja iegriezties istabā, kur telefonlīnijas otrā galā bija kāds tikpat noraudājies radusaimes pārstāvis. Skaidrs, ka emocijas šajā gadījumā jau sasniedza histērijas pakāpi. Labi, ka šo meiteni tomēr neizbalsoja pirmajā nedēļā, jo citādi būtu grūti iedomāties, kad viņa atkal atgūtu emocionālo līdzsvaru. Protams, protams, — neviens ar varu piedalīties šovā nespieda, pēc «pirmo fabrikantu» piedzīvojumiem katram aptuveni bija zināms, uz ko viņš iet, bet tomēr... Šādi var neatgriezeniski salauzt kāda cilvēka likteni, bet neviens šovs un televīzijas reitingi nudien nav iemesls, lai to darītu.
Arī izsaucot dalībniekus uz diskusijām, tika balansēts uz visatļautības robežas, taču šajā gadījumā kādu kritizēt būtu lieki — provokācijas ir neatņemama šādu šovu sastāvdaļa. Jāpabrīnās vienīgi par filmētāju priekšstatu par TV skatītāju gaumi: vai tiešām viņi domā, ka divu meitenīšu attiecību noskaidrošana n-to minūšu garumā, kur dialoga centrālais teksts ir «kāpēc tu mani apd...s», «nē, es tevi neapd...u», «visi man saka, ka tu mani apd...s» utt. ir tas, ko skatītāji uztvers kā nezin kādu pārraides «pipariņu»? Lai gan, atvainojiet, palieku vecs: droši vien, ka uztvers gan.
Iespējams, ka «piesiešanās» minētajam šovam ir pilnīgi lieka, jo pēdējā laikā aizvien uzsvērtāk ir redzams, ka domāšana par līdzcilvēku emocijām vairs nav modē. Kāds tur brīnums, ka Latvijas lielākā laikraksta pirmajā lapā par centrālo fotoattēlu tiek izvēlēts applaucējoties ļoti smagus apdegumus guvis bērns. Ja šai bildei būtu kaut kāda audzinoša nozīme, piemēram, vecāki turpmāk savas atvases uzmanītu daudz rūpīgāk, tad vēl šādu sensāciju kāri varētu kaut kā censties izskaidrot, bet tā... Brrrr...
Diemžēl pēdējā laikā stulbums vispār sit visaugstāko vilni (manis pēc variet šo frāzi attiecināt arī uz šīm rakstītajām rindām). Taču, ko var gribēt, ja naktī pēc eiroreferenduma pat pašmāju gaismas nesēji uzvedas kā mazi bērni, mēģinot noskaidrot attiecības ar cenzētu, taču ne īpaši pārdomātu vārdu palīdzību. «Korupcija», «noziedznieki» — šie ne ar ko (vismaz pagaidām) nepierādītie, taču ļoti smagie apvainojami veļas pat no valdības vadītāja mutes, aizvietojot kādreiz tik populāros «stagnāts» vai «migrants». Tādi esam.