Natural Selection — Darvina teorija praksē

Vai esat saskārušies ar jēdzienu FPRTSS? Nē? Tad apsveicu, jūs esat nokļuvuši jauna žanra pamatlicēju aprindās. Natural Selection ir tieši tas: First-Person Real-Time-Strategy Shooter.

Episode I — Invisible menace

Pamostos kādas kosmiskas bāzes telpās, tērpies uniformā un ķiverē, rokās sažņaudzis automātu. Pamirkšķinu acis. Visapkārt notiek mežonīga kustība: vairāki cilvēki tādās pašās uniformās kā manējā cītīgi būvē kaut kādus sarežģītus agregātus. Katram gadījumam izšauju kārtu… apkārtējie pārstāj būvniecību, un pablenž apkārt, «stroķus» satvēruši. Tad, acīmredzami nomierinājušies, turpina.

Pēkšņi 10 metrus tālāk no manis, pie kādas redzami nepabeigtas konstrukcijas parādās zilgans mirgojošs zobrats, un austiņās atskan balss —

. Vēlēdamies būt noderīgs, aizmeimuroju līdz zobratam… tas pazūd un dzirdu sevi sakām

. Tagad virs celtnes parādās kāds cits simbols — krustoti āmurs un bīdatslēga. Vai te būtu kāds slepens masonu treniņš? Austiņās atskan:

Izmisis spaidu visas pogas, līdz attopos nospiest atstarpi (

). Struktūra sāk kūpēt un šņerkstēt, un ap to parādās puscaurspīdīgs nimbs, kurš lēni pa apli pildās, un pamazām top no sarkana dzeltens, tad zaļš. Pēc pāris sekundēm «struktūra» paceļ galvu — izrādās, uz trijkāja uztupināts ložmetējs — vietējā valodā

- ir uzbūvēts!

Te pēkšņi ložmetējs sāk neganti šaut -- no tumša koridora man mežonīgā ātrumā tuvojas kaut kas brūngani suņveidīgs. Šauj ložmetējs, šauju es, un viens no suņveidīgajiem ar rēcienu saļimst zaļā asins peļķē. Otrs pa to laiku tai pašā trakajā tempā ir pa griestiem atskrējis līdz manīm… Paceļu automātu pret griestiem… click, click — patronas beigušās! Atskan vēl viens stindzinošs rēciens… un pēdējais, ko redzu, ir ZOBI.

Episode II — Zag zag yourself!

Karte. Manā priekšā ir karte. Ļoti pazīstami. Šeit mums ir mūsu bāze, šeit — raktuvju vietas, šeit orku ciemats. Ak, nē, es kaut ko putroju. Acīs dubultojas. Šeit ir mani uzticamie marines (jūras kājnieki), šeit mūsu resursu vilcēji… šeit mūsu bāzes aizsardzība. Tā! Resursu trūkst, nevaru savējiem iedot kārtīgus ieročus… Pēkšņi atskan debešķīga sievietes balss: «Soldier standing by». Kur mums te ir sievietes? Grozos savā krēslā, bet neko neatradis, mēģinu atkal koncentrēties uz karti. Apvelku rāmīti pāris karavīriem — likšu viņiem aiziet līdz tālākajiem resursiem un uzbūvēt tur otru bāzi, kamēr svešie (aliens) nav tur ieperinājušies!

O, te pat var definēt komandas. Labi, šie divi būs 1. komandā… Norādām viņiem

… KUR VIŅI AIZNESĀS!!! Pavisam uz otru pusi!! NE TUR, NE TUR!! Tur svešajiem ir stipra aizsardzība, tur vajag būvēt tuvumā automātiskos ložmetējus! Bet lai būvētu ložmetējus, ir vajadzīgi resursi!! Āāāāā!!! Idioti! Austiņās atskan:

,

! Idiņi, nebūtu jūs tur līduši, jums neko nevajadzētu! Munīciju nomest maksā 2 resursus, veselību arī! Beidzot viens no viņiem, sapratis, ka tajā virzienā gājējiem cukurgailītis nepienākas, lēni dodas uz manis norādīto

. Stulbeni! Ejiet ABI. Pa vienam jūs pa ceļam nokodīs! Tā arī ir… Nu, vai es neteicu? Tagad tā, ejiet ABI KOPĀ! Nu, lūk, tā jau labāk…

, tikāt līdz resursiem? Nē, es jums nebūvēšu vispirms resursu vilcēju — ja nu tuvumā ir svešie, viņi jūs nokodīs un vilcēju arī, 15 resursi būs pa tukšo aizgājuši. Vispirms uzbūvējiet

, tad pāris

, un tad jau arī varēs resursu vilcēju.

Kur tas viens stulbenis atkal aizlīda? Uz svešo stropa pusi? Nu, pats vainīgs, lai vismaz otrs paliek — varbūt pagūs uzbūvēt… Paguva? Nu labi… aizsardzība vismaz neliela ir — protams, ja nāks svešo onoss, tad tur nekas nepaliks, taču onosiem viņiem pašiem resursu varētu vēl trūkt… Tā, liekam resursu izvilcēju.

Hmm, kas tās man par skaņām tuvumā? Sievietes balss: «Our base is under attack». Kur? Kur?! Uh, tie mūdži jau grauž manu komandcentru! Un visi marines ir prom — pie jaunajiem resursiem! Jālien pašam ārā kauties… bet, kamēr komandiera nav komandpunktā, neviens neko nevarēs jaunu uzbūvēt, dabūt veselību vai munīciju… Jāsauc savējie atpakaļ! Visi atpakaļ uz bāzi — re kur waypoint! Ātrāk! Ātrāk! Ātr…

Episode III — Clench the intruders!

Es pamostos mūsu stropa sildošajā tuvumā. Samirkšķinu zobus. Patlaban es esmu skulk - mazs, varu tikai kost, toties nežēlīgi ātrs un varu skraidīt pa sienām un griestiem. Izskatās, ka mums trūkst resursu. Būs jākļūst par gorge. Lēns un vājš, taču vienīgais no mums spēj būvēt resursu torņus, uzbrukuma un aizsardzības torņus un pats galvenais — vēl stropus!

Mutēju (

), mutēju… nu esmu

. Ejam pie tuvākajiem resursiem. Jā, nolāpītie

te vēl nav spēruši savu neģēlīgo kāju. Ar savu stropa redzi jūtu, ka mani brāļi ir tālu, viņi ir aizņemti. Nu, es te drusku pabūvēšos… Resursu tornis ir. Aizsardzības arī, uzliksim pāris uzbrukuma torņus, ja nu kāds neprātis

nāks mums uzbrukumā. Izskatās, ka pārējie no mums arī ir saprātīgi, resursi pamazām pildās. Drīz jau varēšu mutēt par

, vai pat

. Bet ja pagaidīšu vēl — kļūšu par

. Hmm, tuvumā ir vēl viena resursu vieta — jāuzliek arī tur torņi. SSSShhhh! Es dzirdu

! Un vēl nepatīkamāk, dzirdu hunamu radara pīkstienus! Esmu atklāts! Mēģinu aizmukt, taču

mani panāk un nošauj. Taču mans uzbrukuma tornis viņam atgādina, ka viens nav karotājs. Nolāpītā

nāve man deva vēl pāris resursu punktu, un nu es varu būt

. Ha hā! Uzsāku mutāciju. Vienīgais, no kā baidos — mutācijas laikā esmu pilnīgi neaizsargāts. Taču man apkārt ir mūsu uzbrukuma torņi.

Izdevās. Nu esmu onoss - liels, skaists un nāvējošs. Strops man rāda vīziju kā es izskatos hunamu acīs — kaut kas vidējs starp degunradzi un tvaika lokomotīvi. Mums ir divi stropi, līdz ar to varam izmantot jau 3 no savām 4 spējām! Apdullināt hunamus un tos apēst!!! Viss, eju uzbrukumā! Grīda trīc zem manām kājām. Lūk, hunami ieņēmuši resursu vietu, sabūvējuši savas smieklīgās būvītes. Ar savu ragu es šķaidu viņu ložmetējus; tieku arī līdz pašai turret factory - ja likvidē to, tad visi ložmetēji apklust. Darīts! Hunamu resursu vilcējs tiek likvidēts tikpat ātri. Kas tas?! No teleporta lien ārā vairāki karavīri! Viņiem jau ir izdevies sabūvēt pietiekami, lai iegūtu smagās bruņas?! Un vienam no viņiem ir arī granātmetējs?! Mani šauj un šauj un šauj, tas nav viegli, taču veselība pamazām tomēr krītas! Mēģinu aizstampāt prom, taču kāds karavīrs ar jetpack mani panāk un nopļauj ar sava smagā ložmetēja kārtu.

IV. Kopsavilkums.

Natural selection nav no tiem vienkāršākajiem HL modiem. RTS daļa neapšaubāmi ir vienkāršāka nekā parastajās RTS spēlēs, taču šis FPS+RTS savienojums nozīmē, ka, nesaprotot, kas un kāpēc notiek, spēlētājs var justies visai dezorientēts. Taču kad ir «iebraukts», kas un kāpēc, spēle kļūst vienkārši neatvairāma.

Pamatā ir 2 komandas — aliens un marines. Ir resursu vietas, uz kurām gan vieni, gan otri var būvēt savus resource extractor. Marinēm ir dažādi uzlabojumi un struktūras, kas jābūvē, lai iegūtu, piemēram, labākus ieročus, labākas bruņas, radarus utt. Alieņiem ir tikai pāris struktūras, un tās uzlabot nevar, taču viņi var būvēt struktūras, kas uzlabo viņus pašus — dod reģenerāciju, slēpšanos vai ātrumu.

Tāpat arī resursu sadalījums. Ik pēc 2 sekundēm katrs uzbūvētais resursu vilcējs savai komandai dod +1 resursu. Alieņiem šie resursi tiek sadalīti «uz galviņām». Marinēm tie iet kopējā «katlā\", un jebko resursu patērējošu var darīt tikai komandieris — cilvēks, kurš iekāpj speciālā struktūrā (command center) un no turienes vada visu savu komandu. Komandieris ir vienīgais, kurš var likt marinēm kaut ko uzbūvēt. Ja alieņiem izdodas sadauzīt komandcentru, marines vairs neko uzbūvēt nevar.

Uzdevums, protams, katrai komandai ir apsist visus no otras komandas. Citiem vārdiem, marinēm ir jāiznīdē visi alieņu «stropi» (hives; katrā kartē potenciāli tādu ir 3, lai arī alieņi sāk tikai ar 1, pārēji tiem ir jāizbūvē), kuros alieņi atdzimst. Un alieņiem jānosit visi marines, ko var izdarīt, iznīdējot visus infantry portal — ierīces, kas būvējas tuvu komandcentram, un kurās atdzimst marines.

Alieņi var efektīvi darboties arī pa vienam, taču lai marines spētu kaut ko izdarīt, viņiem ir jādarbojas komandā un pēc komandiera pavēlēm. Labs komandieris un kārtīgi viņa pavēles izpildoši komandas biedri — tas ir mežonīgs gandarījums.