Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8646670t1haebb.jpg)
Trešā «Matrica» — redzēta … un tā ir totāls mēsls. Brāļu Vačovsku futūristiskās distopijas triloģija noslēdzas ar vienu no gada sliktākajām filmām. Un, jā, mēs arī tam nespējam noticēt!
«Visam, kam ir sākums,» vēsta filmas «Matrica. Revolūcija» reklāmas rullītis, «ir arī beigas!» Bībeles, komiksu grāmatu, kiberfilozofijas un kunfu filmu fanātiķu brāļu Larija un Endija Vačovsku izveidotās «Matrica» trīs filmu epopejas beigas beidzot ir klāt. Un tās nenoliedzami iezīmē šāgada lielāko sarūgtinājumu, kādu Holivudā par n-tiem miljoniem dolāru var vispār uztaisīt.
Aizdomas jau nedaudz radīja iepriekšējā triloģijas filma — «Matrica atjaunota», «Revolūcijas» faktiskais sākums jeb pirmā daļa. Kinolente bija izstaipīta, pilna nevajadzīgu trešā plāna varoņu, taču diezgan bagāta ar vairākām gandrīz perfekti inscenētām action epizodēm un dažiem interesantiem filozofisku ideju aizmetņiem, kuriem tā pa īstam vajadzētu uzplaukt tieši filmā «Matrica. Revolūcija». Nekā tamlīdzīga! Īstenībā šī trešā filma nepastāsta absolūti neko. Tās notikumu gaita ir tik garlaicīga un saturiski primitīva, ka rodas pamatots jautājums — vai šo pēdējo divu «Matricu» veidotāji patiesi ir tie paši, kas uztaisīja pirmo?
Viens no lielākajiem «Matrica. Revolūcija» mīnusiem pirmām kārtām ir absolūts spriedzes trūkums, ko īpaši stimulē kinodarba emocionālā distancētība un nespēja piedāvāt jelkādu cilvēcisku drāmu vai norišu intrigu. Filmas sākumā ir daži daudzsološi momenti. Neo (Kianu Rīvss), kopš iepriekšējā «Matricā» atrazdamies komā, savā zemapziņā ir nonācis tukšā metro stacijā, vietā starp reālo un kompjūtera radīto pasauli. Tur viņš sastop indiešu ģimenīti, kuri viņam paskaidro, ka šo vietu pamest būs grūti, jo metro pārrauga un apsargā Francūža sabiedrotais vārdā Vilcienu saimnieks — bomzis ar puvušiem zobiem un milzīgu spēku.
Šī sižetiskā līnija ir tik intriģējoša un spriedzes ziņā pateicīga, ka no tās vien, ja labi pastrādā, var uztaisīt pusi filmas. Bet nē. Trinitija (Kerija-Anna Mosa), Morfejs (Lorenss Fišbērns) un Orākula miesassargs Serafs (Kolins Čū) vienā mierā dodas pie Francūža, piesit viņa BDSM lateksā ietērptos rokaspuišus un elementāri no zila gaisa dabū laukā Neo no komas. Un kādēļ? Tamdēļ, lai lielais uzsvars varētu tikt likts uz «grandiozo» mašīnu-slepkavu uzbrukumu Cionai.
Šis «mašīnas-sit-cilvēkus» slaktiņš, kurš aizņem filmas nozīmīgāko daļu, jau pats par sevi ir viens no elementiem, kas jauno «Matricu» pamazām nogremdē. Kaut arī no datorgrafiskā viedokļa viss ir uztaisīts kā nākas, šīs kariņa epizodes ir pārlieku garas, sevi atkārtojošas un beigu beigās absolūtu vienaldzību veicinošas, jo tajās nepiedalās NEVIENS no filmas galvenajiem varoņiem. Kad bezjēdzīgas apšaudes un kaut kādu tur statistu skraidelēšana jau sāk ievilkties garumā, vienīgais jautājums, kas rodas, ir: kur, velns parāvis, ir Neo?
Nav īsti skaidrs, ar kuru galu domājuši Vačovski, izštukojot abās pēdējās filmās iesaistīt TIK daudz nevajadzīgu personāžu. Nu, kamdēļ bija nepieciešams tas melnādainais kuģa operators ar drediem un viņa draudzenīte? Nu, kāpēc tik liela uzmanība tiek pievērsta jaunajam, sešpadsmitgadīgajam puišelim, kurš «Matrica atjaunota» veikumā fanoja par Neo? Kāpēc Monikai Beluči iepriekšējā filmā tika atvēlēta it kā nozīmīga loma, ja šajā daļā viņai vispār netiek dota iespēja savas varones esamību attaisnot? Ir ārkārtīgi paradoksāli tas, ka filmā, kura tik aizrautīgi runā par katra cilvēka nozīmi un dzīves uzdevumu, ir tik daudz dažādu varoņu, kuriem nav absolūti nekādas nozīmes un uzdevuma.