Ieskats jumtu vēsturē

Tīri vēsturiski izveidojies tā, ka latviešiem jumts vienmēr ir saistījies ar drošību un pamatu zem kājām. Sendienās reti kuram latvietim piederēja katram sava privāta pajumte, kas garantēja mierīgas dienas mūža garumā. Varbūt tāpēc latviešiem visos laikos privātīpašnieciskā latiņa allaž bijusi lielā vērtē un godā- sak- katram savs kaktiņš, savs zemes stūrītis ir turpat vai svēts. No sirmas senatnes līdz pat mūsdiendām, joprojām, katram laikam vienmēr valdījuši savi jumta likumi, kas mainījušies līdz ar būvnoteikumiem, iespējām un protams, arhitektūras stiliem. Tātad mazliet par jumtiem.

Jumtu likumi

Ja ejot pa pilsētu mēdzam pievērst uzmanību ēku fasādēm, to dekoriem, un labākajā gadījumā, apdares īpatnībām, tad māju jumti visbiežāk paliek putnu privilēģija. Tomēr jumtu attīstības vēsture ir ne mazāk interesanta par  pašu ēku būvvēsturi. Zinātājam jumta forma vien var pastāstīt daudz, gan par laiku kurā tas būvēts, gan par namsaimnieka rocību, gan par pilsētas kvartāla vēsturi.

Ko stāsta Rīgas senie jumti?

Rīgas būvvēsture šajā jomā nemaz tik dāsni nesniedz savas ziņas. Tās protams ir pieejamas, bet tikai rūpīgam pētniekam, vai profesionālam vēsturniekam. Saprotams, ka Rīgas apbūve aizsākās ar vienstāvīgām koka mājelēm par kurām kaut cik jaušamas liecības sniedz arheoloģiskie izrakumi. Tātad ilgs un rūpīgs darbs, kurā netrūkst pieņēmumu un hipotēžu vēl šobaltdien.

Koka ēku būvniecību Vecrīgā var iedalīt četros  periodos: 12. gs.- 13. gs. sākums. Pastāv koka apbūve, bet sāk celt pirmās mūra ēkas. 13. gs. pirmā pusē un 14. gadsimtā sāk celt mūra nocietinājuma būves un kulta ēkas. No 14. gs. līdz 18. gs. sākumam vecākajā ar aizsardzības mūri apjoztajā daļā koka ēkas jau kļuvušas par retumu, tās atrodas tikai nomalēs. Savukārt mūra ēkām un kulta celtnēm būvē sarežģītas jumta konstrukcijas. 18. gs. koka apbūvei nesis drūmus laikus- lielākoties tie tiek nojaukta, bet jaunas būvniecība tiek pārtraukta. Tas tiek darīts drošības apsvēruma dēļ.

Interesanti, ka augošās Rīgas priekšpilsētās tika būvētas tikai koka ēkas, kas ienaidniekam tuvojoties tika nodedzinātas, lai aizkavētu ienaidnieka uzbrukumu, vai arī lai pilsētnieki savlaicīgi pamanītu naidnieka tuvošanos. Ņemot vērā visu iepriekš lasīto un vēl nepieminētos, neskaitāmos Rīgas ugunsgrēkus, atrast kādu senāku pilsētas liecinieku- namu vecāku par 18. gs. ir visai pagrūti.

Arheologiem maz ziņu

Arheologi ir atzinuši, ka liecību par koka ēku jumtiem ir ļoti maz. Rīgā, domājams pastāvējuši divu veidu divslīpju jumti- t.s. uzsēdinātais jumts un jumts ar spārēm. Uzsēdinātais jumts likts no resnām paralēli korei liktām kārtīm, kuru gali stiprināti zelmiņos. Parasti šādi jumti bijuši ļoti lēzeni. Otra veida jumts būvēts ar spārēm. Jumtus sedza ar niedrēm, dēļiem, lubām vai  mālu, virs kura bieži lika arī velēnas,- raksta vēsturnieks Juris Zviedrāns grāmatā «Koka Rīga».

Manuprāt, interesantu faktu min 17. gs. baznīcu inventārijs, kas sniedz ziņas arī par dzīvojamās apbūves raksturu Bauskā. Ēkām, tostarp arī dzīvojamām, minēti salmu jumti- arī Sv. Trīsvienības baznīcai, kaut gan zināms, ka tā ir mūra celtne.

Jumtu vēsturiskais iedalījums

Jumtu izskats laikam ejot ir krietni mainījies, tas izskaidrojams ar mainīgajām prasībām pret namu un apdzīvojamo telpu tajā. Pilsētu apbūvē noteicošā būs bijusi dažādā nepieciešamība bēniņu izmantojumā- sākotnēji kā noliktavas, vēlāk kā dzīvojamās telpas. Šādam nolūkam vispiemērotākā un vienkāršākā jumta konstrukcija bija divslīpju jumts, kas arī, iespējams, ir vecākā jumta forma. Ļoti izplatīts, tikai nedaudz mazāk par iepriekšminēto, bijis galos nošļaupts jumts ar nošķeltiem trīsstūrveida zelmiņiem. Tomēr īsti droši nav zināms šādu jumtu veidošana, jo atšķirība no divslīpju jumtiem ir tikai acīm redzama, nevis praktiski pielietojama. Attīstoties baroka stilam pilsētbūvnieciskajā telpā 17. gs. otrajā pusē parādās mansardtipa jumti. Savukārt četrslīpju jumti pilsētas «būvtelpā” ienāk klasicisma ietekmē, kas šajos platuma grādos izplatīti cara valdības apstiprinātajos paraugos.

Jumtu segums laiku lokos

Jumtu segumam visos laikos ir bijusi ļoti svarīga nozīme ne tikai pilsētu uguns likteņos, bet arī tīri ainaviskā skatījumā. Vislabākais jumta materiāls bija māla dakstiņi, kas savas kvalitātes un vērtības ziņā var stāties līdzās pat mūsdienu modernajiem jumtu materiāliem.

Mēs varam būt laimīgi, ka mūsu dzimtā zeme slēpj sevī šo lielisko sarkano mālu, no kura dedzināti ķieģeļi un dakstiņi turpat vai visos astoņos Latvijas mūra arhitektūras pastāvēšanas gadsimtos- raksta Gunārs Jansons savā pētījumā, grāmatā «Kurzemes pilsētu senās koka ēkas».

Dakstiņi savu uzvaras gājienu sāka 19. gs. divdesmitajos gados, kad ugunsdrošības apsvērumu dēļ pilsētās pēc Kurzemes ģenerālgubernatora F. Pauluči rīkojuma tika mainīti jumtu segumi. Daudzus jumtus tajos gados sedza lubu, dēļu vai pat salmu jumti. Starp citu, Hartmaņmuižas ansamblī Rīgā, Kalnciema ielā 28 vienai no piebūvēm tieši zem dakstiņiem slēpjas unikāls dēļu jumts, kas pēc arhitekta Pētera Blūma domām ir viens no retajiem, kas saglabājies līdz mūsdienām, pat Baltijas mērogā. Šī konstrukcija apjosta ar īpaši izgatavotiem jumta dēļiem. Rīgā tam  analogu neatrast.

Senākais jumts Latvijā

Vissenākais jumts Rīgā un visā Latvijā, iespējams, ir Sv. Jēkaba baznīcai, kas rakstos pirmo reizi parādās 1225. gadā. Virs kāpņu torņa baznīcas sienā iemūrēts šī torņa jumta konstrukcijas fragments- sijas un spāres gals, kas savstarpēji savienoti ar t.s. pusķetnas savienojumu. Tas ir atzīts par vecāko šī tipa savienojuma paraugu Latvijā. Šāda veida savienojumi bija populāri līdz 14. gadsimtam, bet galējā robeža tā izmantojumam datēta ar 15. gadsmitu.

Rīgas jumtus ar visiem namiem visbiežāk apēdusi uguns. To plosīšanās iemesli bijuši dažādi, sākot ar kariem un beidzot ar neuzmanīgu gaļas žāvēšanu, kas atnesusi vienu no lielākajiem Rīgas ugunspostiem 1547. gada 21. maijā, bet tas jau ir cits stāsts.