Maija Doveika: profesija — aktrise

Maija Doveika — Dailes teātra aktrise. Absolvējusi Kultūras akadēmiju.

Jūsu dzīves stils

Manu dzīves stilu ir grūti nosaukt par racionālu. Drīzāk tas ir utopisks, visnotaļ romantisks, jo romantisms ir teātris, romantisms ir vēsture un kavēšanās pagātnē, fantāzijas par nākotni, vēlēšanās lietas padarīt kaut kādas savādākas. Pēc dabas esmu liela romantiķe! Es pieņemu, ka centieni vienmēr dzīvot tieši tā, kā tu to gribi, un tieši tā, kā neviens cits, piemīt jebkuram, bet teātris savā ziņā ir šī iespēja dzīvot tādā mazliet izdomātā realitātē.

Apģērbs, aksesuāri

Protams, aktiera profesijā tie ir ļoti svarīgi. Atribūtika, tērps, grims, frizūra vai parūka — tas ir milzīgs rituāls. Visas šīs lietas iemieso aktiera tā vakara cilvēku jeb varoni, kas pirms izrādes tiek «uzvilkts». Atribūtika teātrī ir liela un nozīmīga institūcija, kur iesaistīti daudzi cilvēki, darbojas savi cehi katrai lietai — frizētava, parūku izgatavošana, šuvēju un rekvizītu darbnīcas u. c.

Atzīšos, ka mani fascinē, ja tērpu mākslinieks, gatavojot tēlu, var atļauties zināmu bezgaumību. Protams, tā ir rafinēta un tajā pašā laikā arī milzīga gaume. Man ir ārkārtīgi saistoši tēli, kas veidoti ar šādu pieeju, jo tie ļoti harmoniskie un simetriskie, tie nav tik interesanti.

Bet ārpus tā, izņemot nopietnus pasākumus, kuros jāģērbjas vakartērpā un kaut kā tomēr jānes sabiedrībā mīts par aktieriem, ikdienā ģērbjos tā, kā man patīk, un tā, kā ir ērti. Un mani ļoti saista, ka manā profesijā ļauts izvēlēties jebkādu ģērbšanās stilu, kas ērts, lai var strādāt, un ģērbties tā, lai apģērbs netraucē.

Rakstura iezīmes

Man pietrūkst ilgnoturības. Ja es mēģinu, strādāju un man kaut kas nesanāk, sāku svaidīties apkārt. Man reizēm trūkst spējas urbties cauri. Sāku meklēt apkārt, jo man tiešām liekas: ja tajā, ko es daru, nejūtos ērti, kaut kas ir nepareizi. Viena laba īpašība, kas man palīdz strādāt, ir tā, ka nebaidos pasmieties par sevi. Tas nav tik spilgti, bet, ņemot par piemēru tās pašas Holivudas aktrises, atsevišķām piemīt lieliska humora izjūta attiecība pret sevi — lai gan viņas ir tādas skaistules, viņas var atļauties būt neglītas, dumjas, kaut kādas deformētas utt.

Ja tu kāp uz skatuves un tev nav kaut kas, pēc kā tu dzenies, pēc kā tiecies, kaut kas liels, kas tev ir ļoti, ļoti svarīgs, man liekas, ka tev jau nav ko teikt. Vajadzīga iekšēja cīņa par kaut ko, kas ir svarīgs, bez tā nevar. Visu laiku jābūt kaut kādam nemieram, un jābūt tādā vieglā iemīlēšanās stadijā. Man šī sfēra ir aizpildīta ar to, ka ticu Dievam, un tās attiecības dod vērtību kritērijus, iekšēju radaru, kas pasaka, ka uz to mēs tiecamies un atbalstām, savukārt ar to mēs cīnāmies.

Jāievēro precizitāte. Darbs mēģinājumos prasa milzīgu disciplīnu. Es to varētu salīdzināt ar «mūžīgo sapulci», kur visiem ir jābūt laikā, reizē, bez neviena «nevaru», un visam pamatā ir stingrs darbības plānas. Vai vari iedomāties, ja regulāri aizkavētos izrādes tāpēc, ka kāds vēl ir ceļā, kāds vēl liek grimu utt.?

Īpašas dotības, talanti

Es varu pateikt to, ko par mani ir teikuši citi, to, ka esmu muzikāla, tādā nozīmē, ka es izjūtu mūziku, un ka pietiekami labi izjūtu kustību. Vēl profesijai par labu nākt tas, ka esmu visnotaļ emocionāla, jūtīga un varbūt arī eksplozīva; es gan neteiktu, ka tas vienmēr un visur der… Taču profesijai der spontānums, un manī ir pietiekami daudz tāda veida enerģijas.

Sociālā vide

Man ir plašs paziņu loks. Tajā, protams, ir mākslinieki un aktieri, bet lielākoties tie ir cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ar teātri. Ārpus darba es mēģinu atslēgties no darba, un tie cilvēki man dod sajūtu par citu realitāti — sauksim to par reālo dzīvi.

Man ir daudz draugu sportistu. Lielākoties tie ir komandu sporta veidu pārstāvji, un tas nozīmē, ka viņi mācās just cits citu un rēķināties — tā man šķiet būtiska personības iezīme. Milzīgu prieku man sagādā cilvēki no manas draudzes, satikšanās ar viņiem vienmēr ir gandarījums un pozitīvs lādiņš. Un, protams, arī draugi no teātra. Īpašas attiecības ir ar kursa biedriem, ar kuriem kopā dalīts tik daudz laika, izdzīvotas tik daudzas kopīgas izjūtas. Un visu laiku tāda strinkšķināšana pa kailu dvēselīti. Tie cilvēki man kļuvuši kā pašas drēbes, kuras pazīstamas miesai un tāpat silda arī dvēseli.

Ģimene

Man ir fantastiska ģimene, un šajā jautājumā man ir nesagraujama ilgnoturība! Abi vecāki ir ārsti, mammīte — zobārste, bet tēvs pēc izglītības ir terapeits, strādā Valsts veselības aģentūrā. Man ir divi brāļi.

Ģimene ir mana miera osta. Vecāki dzīvo Tukumā. Man diemžēl reti tur sanāk aizbraukt, bet, kad esmu tur, varu ieelpot. Vecāki arī ir ticīgi cilvēki, un es jūtu, ka mājās valda miers un harmonija. Tas ir drošs balsts un platforma, kas ir viena no būtiskākajām, jo man liekas: ja cilvēkam nav kārtībā attiecības ar vecākiem, viņš nevar justies stabili un labi. Tie ir mani cilvēki, kas vienmēr par mani stāvēs un kritīs, un tāpat es par viņiem.

Atpūta

Rīgā esot, izmantoju atpūtas veidus, ko tā piedāvā, — kino, arī ballītes. Man ļoti patīk labi paēst. Tā ir arī bauda un atpūta. Protams, tas viss nav salīdzināms ar izjūtām, ko sniedz daba, — tā ir visbrīnišķīgākā atpūta, kas veldzē un atspirdzina. Ļoti patīk aizbraukt uz laukiem. Īpaši esmu iecienījusi Pedvāli, turp braucu dažādos gadalaikos.

Atpūta arī ir vienkārši nedarīt neko. Liels prieks ir pasaimniekot pa māju, bieži jau nerodas izdevība pagatavot kādu īpašu ēdienu. Nav laika. Skrienu un ēdu neveselīgu pārtiku. Atpūta ir arī satikt draugus, papriecāties par viņu priekiem, pabēdāties par viņu bēdām. Atpūta ir laba mūzika, esmu mūzikas fane. Man patīk arī iepirkties.

Taču visvairāk pozitīvi atbrīvo labas lietas, kas notiek. Jebkurš mirklis, kad var priecāties par kaut ko, ir atpūta, pat darbā. Ja viss notiek, kā vajag, tas notiek viegli, un, ja tas notiek viegli, tā ir atpūta!