Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8648922t1hfdd7.jpg)
Jāuzliek jumtiņš (kafijai), nav īstais jumts atrasts, j.aizbraucis, utml. teicieni ir tikai pastarpināti saistīti ar lietvārda «jumts» nepārnesto nozīmi, tomēr tie visi uzrāda drošības vai gluži otrādi — nedrošības sajūtu, kas var rasties jumta neesamības gadījumā.
Pat 70. gadu bērnības ilustratora Sutejeva zīmētās sēnes izaugsme lietū liecināja par papildus drošību gan skudrai, gan bēguļojošajam zaķim. Visuzskatāmāk pirmatnējo drošības sajūtu, kas saistīta ar «savu jumtu virs galvas» demonstrē mazi bērni, ar sajūsmu lienot visās iespējamās kastēs vai slēpjoties zem lielākiem krēsliem, lai tur varētu ierīkot savu namiņu. Droši vien tas pats spēks virza arī pieaugušo savrupnieku, liekot tam meklēt un radīt savu personīgo, pilnīgi privāto vai privatizēto jumtu virs galvas. Un mazītiņu namiņu kauč vai kādu zaķīšu-guļbaļķu pirtiņu ar lielāku vai mazāku piepūli itin drīz varēs katrs ķirbītis uzcelt.
Kā žurnāla Deko oktobra nr. taisni un prātīgi pauž Mareks Nemme, tieši ķirbīšu namiņu daudzskaitlību var uzskatīt par savveida slikto slimību Latvijas arhitektūras ainavā. Ja tās zīmuļveida guļbaļķu sienas cieši aizvērtām acīm vēl var pieciest, daudz sliktāk ir ar radīto namiņu jumtiem. Var gadīties, ka citādāka materiāla ēkām kontrasts nav tik neciešams un, iespējams, pat ka cilvēki, kas izvēlējušies dzīvot vai uzdzīvot guļbaļķu namiņā ar ondulīnes, caurspīdīgā šīfera, galu galā skārda vai smagnējo dakstiņu jumtu, piemēram, nekad mūžā neiedomātos aiziet uz operu sēņotāja kostīmā vai vispār neiedomātos aiziet uz tamlīdzīgu iestādi un nekad neatļautos vienkāršu sajukumu — rīta kafijas vietā izstrēbt šķīvi pusdienu zupas. Nu nē taču. Bet jocīgie jumti gan rodas.
Ir viens jumtu materiāls, ko vairs pat nevar uzskatīt par jocīgu. Tas ir klājis un turpina klāt vēja sasēdētus šķūņus, padomju klasiskās silikātķieģeļu mājas, ikvienu niecīgu piebūvi, stāvbūvi, guļbūvi laukos, pļavās un pilsētās. Vecais, labais peļu pelēkais šīferis centīgi papildina jebkuru mūsu dzimtenes ainavas nepilnīgo skatu. Protams, šis materiāls ir draņķīgs, protams, tas izskatās nomācoši uzmaukts galvā kādai cienījama vecuma plēsto akmeņu kūtij, bet….
Un es mēģinu iztēloties, cik daiļš un labs tai pašai kūtij būtu, piemēram, koši sarkanais plastmasas, mākslīgi zvīņotais vai tērauda viļņotais mūsdienīgais jumta segums. Kā teiktu zirgs Imanta Ziedoņa pasakā — pēc suņa (tas gan bija par to kā vecā šķūnī garšo caurvējš ar sienu). Iespējams, mana nosacītā aizstāvības runa šīferim ir ķecerība, jo azbests, kas atrodas tā sastāvā, ir atzīts par plaušu vēža izraisītāju un tieši azbesta šķiedras ir tās, kas laika apstākļu ietekmē mizojas no jumta nost. Par jumtu segumiem, kuru sastāvā ir plastmasa arī nekas pārliecinoši veselīgs nav dzirdēts.
Nesen gadījās ilgstoši un pasīvi vērot kāda Ventspils rajona apbūvi, kas tapusi 20. gs. 50. gados un patiesi nevaru iedomāties kāda cita veida jumtus, kas būtu piemērotāki un ainavā labskanīgāki par šo skujām apbirušo un zaļi sūnojošo padomju pelēcību. Tas ir t.s. somu mājiņu rajons — nelielas vienstāva dzīvojamās ēkas ar stiklotu verandu un trinītī apsistu ārējo apdari, ierastais krāsojums — siļķu reņģu sālījums vai salātzaļš un zils. Pirms pusgadsimta tajās tika izvietoti padomju virsnieki un citi braucēji no lielās dzimtenes, tagad namiņi pārsvarā ir privatizēti un atbilstoši katra rocībai arī tiek uzlaboti. Dažam patiešām nav laimējies un tas ticis pie neveikliem, toties skābekli necaurlaidīgiem plastmasas logiem, vienam īpašnieka rocība aizsniegusies arī līdz jumtam un nu to pliku plaku ir noklājis plastilīnam līdzīgais pseido dakstiņu jumts.
Reiz kādi paziņas, kuriem nebija pārāk daudz naudas, bet savu pirtiņu ļoti gribējās, pacentās tās jumtam kādos krūmos sameklēt īpaši vecas un krietni nosūnojušas šīfera loksnes, kas arī greznoja ar sirmiem apšuvuma dēļiem apdarināto citādi gluži jauno ēku. Nu jā. Nezinu gan cik ilgi. Cita starpā — somu namiņu rajona fonā kā kalni ainavā vīd kāda labklājīga nama īstā šīfera jumtu klintis. Labi, ka zināms, cik tas viens šīferis ir slikts, ķīmisks, lietū un saulē aiztekošs un — cik otrs dabisks, tātad — labs. Jo var arī cilvēcīgi kļūdīties, vērtējot namu tikai no cepures. Daba gan nekad nekļūdās un Norvēģijā patiešām var ieraudzīt tādus ainavai adekvātus velēnu vecīšu vai akmens plākšņu jumtus, kas tikpat organiski kā čurkstu urbumi smilšakmenī pazūd ar saviem specializētajiem aizsargkrāsu kostīmiem tūristu apjūsmotajos skatos.
Kur stāsta morāle? Vislabākais jumts nav redzams.