Latvijas Republikas proklamēšanas diena

Šogad 18. novembrī:

• plkst. 10 paredzēts ekumeniskais dievkalpojums Doma baznīcā,
• plkst. 11.20 — ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa,
• plkst. 12 — Saeimas svinīgā sēde,
• plkst. 14 — Rīgas Garnizona NBS vienību militārā parāde 11. novembra krastmalā,
• plkst. 19.30 — svinīgais pasākums un Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna,
• plkst. 21 — svētku uguņošana 11. novembra krastmalā,
• plkst. 21.30 — Valsts prezidentes pieņemšana Rīgas Latviešu biedrības namā.

1918. gada 17 novembrī tika radīta Latvijas Tautas Padome, kura uzņēmās priekšparlamenta funkcijas un pārņēma valsts varu Latvijā savās rokās. Tautas Padomes sastāvā sociālistiem, centra partijām un Zemnieku savienībai piešķīra katrai vienu trešdaļu vietu. Pieņēma arī «politisku platformu», deklarējot Latviju par demokrātisku republiku, nosakot drīzas Satversmes Sapulces vēlēšanas un prasot, lai vācu armija atstāj Latvijas teritoriju.

Tautas padomē mandāti nebija saistīti ar konkrētām personām. Katrai partijai padomē bija noteikts skaits vietu, ko ieņēma partijas pilnvarotas personas, kuras bieži mainījās. Tautas padomē bija 183 vietas, bet precīzs kopējais locekļu skaits nav zināms, dažādos vēstures avotos tiek minēti divi skaitļi — 245 un 297.

Par Tautas Padomes priekšsēdi ievēlēja Jelgavas advokātu un kādreizējo Krievijas valsts domnieku Jāni Čaksti, toreiz 59 gadus vecu politiķi. kas pārstāvēja Zemnieku savienību. Par vicepriekšsēžiem izraudzīja Marģeru Skujenieku kā sociāldemokrātu un Gustavu Zemgalu kā radikāldemokrātu pārstāvi. Tautas Padomes priekšsēdim tika uzticēti arī valsts galvas pagaidu pienākumi.

Pagaidu valdību sastādīt uzdeva Kārlim Ulmanim, kas tajā laikā bija pats aktīvākais pilsoniskais politiķis. Viņš uzskatīja, ka valsts dibināšanas grūtajos apstākļos visām partijām, kas nodibināja Latvijas valsti, nepieciešams kopīgi sadarboties arī valdībā. Viņš atzina, ka sociāldemokrātu līdzdalība valdībā stiprinātu jaunās valsts stāvokli strādnieku masās un palīdzētu tai atvairīt lielinieku sagaidāmos uzbrukumus.

Latvijas Republikas aktam 18. novembrī bija jānotiek vēlākā Nacionālā teātra telpās, jo 18. novembrī visas citas piemērotas telpas bija vācu okupācijas varas rokās. Tā tas bija ar pili, bruņinieku namu un Vācu teātri (vēlāko operu). Proklamēšanas akts notika, nesaskaņojot atļauju ar ģenerāļa Vinniga vadītajām okupācijas iestādēm. Tas bija demokrātisko latviešu partiju revolucionārs akts.

Padomes locekļi Pauls Kalniņš un Jānis Celms  devās uz vēlāko Rīgas apgabaltiesu, kur tobrīd atradās vācu Kareivju padome, un paziņoja šai revolucionārās varas iestādei, ka plkst. 16.00 vakarā notiks Latvijas brīvvalsts proklamēšana. Viņi lūdza padomes varbūtēju aizsardzību, ja okupācijas vara gribētu šim aktam pretoties.

Ap plkst. 16.00 visi sāka pulcēties teātrī. Diena bija mākoņaina un tumša. Kopumā bija 38 Tautas Padomes locekļi, kas pārstāvēja 8 latviešu demokrātiskās partijas. Patiesībā locekļu skaitam bija jābūt lielākam, bet partijas nebija paspējušas informēt dažus savus darbiniekus, kas dzīvoja provincē. Šo 38 valsts dibinātāju skaitā bija tikai viena sieviete — Klāra Kalniņa. Viņu skaitā nebija neviena garīdznieka. Neviena baznīca 18. novembra vakarā neaizlūdza par jauno Latvijas valsti. Paši vēsturiskā akta dalībnieki ar Latvijas karogiem greznotajā teātra zālē vairākkārt nodziedāja «Dievs, svētī Latviju».

Starp valsts dibinātājiem nebija neviena virsnieka, jo viņi partiju darbā nepiedalījās. Savukārt Jānis Čakste nepiedalījās, jo transporta problēmas izpostītajā Latvijā liedza viņam ierasties no Jelgavas.

Pirmais dokuments, kas tika pasludināts Tautas padomes un Pagaidu valdības vārdā:

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

1) Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu pamata;

2) Latvijas Tautas padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā — Latvijas Pagaidu valdību.

Latvijas Tautas padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

Ap plkst. 20.00 proklamēšanas akts bija pabeigts un dalībnieki izklīda. Pagaidu valdība un Tautas Padome tūlīt izdeva uzsaukumu tautai, ziņojot par jaunās valsts nodibināšanos, bet K. Ulmanis un G. Zemgals vēl tanī pašā vakarā apmeklēja republikāniskās Vācijas ģenerālpilnvarnieku Vinningu un informēja viņu oficiāli par Latvijas valsts proklamēšanu.

Tā klusi un neziņā par to, ko tuvākās nedēļas nesīs jaunajai valstij, izskanēja Latvijas lielākā diena. Dažāds bija šī vēsturiskā akta dalībnieku, Latvijas valsts tēvu-dibinātāju turpmākais liktenis. Latvijas Republikas atjaunošanu 1991. gadā piedzīvoja vienīgi  trimdinieks, Latvijas sociāldemokrātijas patriarhs Brūno Kalniņš.

Anatolijs Gorbunovs 1993. gada 18. novembrī:

«Latvijas valsts dzima uz Krievijas impērijas drupām. Arī atjaunota tā tika uz PSRS impērijas drupām. Kā toreiz, tā tagad latviešu tautas vairākumam domstarpības un strīdi bija nevis par mērķi, tas ir, neatkarīgu valsti, bet gan par taktiku šā mērķa sasniegšanai. Nepretendējot uz vienīgo patiesību, es tomēr gribētu uzsvērt, ka Latvijas valsts atjaunošanas gaitu, sākot ar 1990. gada 4. maiju, par pareizu ir atzinusi gan lielākā daļa pasaules valstu, gan latviešu tautas vairākums.»

Anatolijs Gorbunovs 1994. gada 18. novembrī:

«Tautai viegls nav arī jaunatgūtās valsts reformu un pārejas laiks. Taču mēs varam būt lepni par to, ka, spītējot visiem šiem pārbaudījumiem, tautā dzīvs ir palicis pašnoteikšanās gars un alkas pēc nacionālas valsts. Un tāpēc vēl jo svarīgāk ir arī turpmāk nosargāt un tālāk demokrātiski attīstīt Latvijas valsti kā vienīgo tautas un tās kultūras garantu.»

«Mums jāizvairās no tukšiem solījumiem, kurus nespējam pildīt. Materiālu rūpju nomākts cilvēks nevar būt gara gaismas nesējs, ja neredz, ka šīs rūpes patiešām iet mazumā. Tam līdzās nostājas vēl viena smaga valsts problēma — cienīgu vecumdienu nodrošināšana tiem, kas to ir godīgi nopelnījuši.»

«Ikdienā mēs reti kad apzināmies, ka mums pieder vērtība, ar ko var lepoties gan bagāts, gan nabags, gan jauns, gan vecs, gan latvietis, gan citai kultūrai piederīgais, — un šī vērtība ir Latvijas Republikas valstiskā neatkarība. Mums ir sava zeme, sava jūra un sava nacionālā nākotne. Mums ir savs karogs, un asinis, kuras lijušas, šo karogu aizstāvot, nevar nodzēst ne trūkums, ne izdangātās ielas un krūmiem aizaugušie tīrumi, ne amatpersonu bezatbildība vai pat korumpētība.»

Alfrēds Čepānis 1997. gada 18. novembrī:

«Brīvība tik daudzus ir pārsteigusi nesagatavotus un ilūziju pārņemtus. Brīvība tik daudzus ir nogurdinājusi un vēl nogurdinās. Brīvība, izrādās, ir lielāka atbildība pašam par sevi un lielāka cieņa pašam pret sevi. Brīvība neļauj mierīgi sēdēt un kliegt uz visām pusēm: vajag, dodiet, man pienākas! Brīvība liek meklēt sevī jaunus spēkus, jaunu prātu, liek nemitīgi rosīties, domāt, lauzt vecos ieradumus un gauso dzīves tecējumu. Brīvība mums visiem ir pārbaudījums, turklāt pārbaudījums ne jau vienai dienai.»

«Pienācis brīdis, kurā piepildās tas, ko nesen atpakaļ varējām iedomāties tikai kā tālu, nesasniedzamu sapni: latviešu tauta, kura daudz gadu simteņu bija spiesta dzīvot atkarībā no citu gribas, kurai nebija atļauta nekāda pašnoteikšanās, kurai pat par to domāt nebija ļauts, kura savā zemē varēja ieņemt ne otrās, bet gan trešās šķiras pilsoņu vietu, šodien nu reiz nostājas uz savām kājām, — tiek proklamēta apvienota, brīva un neatkarīga Latvija.»

«Neviens Latvijas valsti mums nepasniedza kā dāvanu — brīvību nācās izkarot smagās atbrīvošanās cīņās pret desmitkārt lielāku pretinieku. Bija vajadzīgs nesalaužams gars, neatlaidība un vīrišķība, lai sasniegtu savu mērķi. Bija vajadzīgs ass prāts un diplomāta tālredzība, lai panāktu Latvijas valsts tiesisku atzīšanu pasaulē. Toreiz un arī vēlāk lija daudz asiņu, jo brīvība visos laikos ir maksājusi dārgi.»

• Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa valsts svētkos pie Brīvības pieminekļa, 2002. gada 18. novembrī