Brāļu kapi — valsts galvenā nekropole

Rīgas Brāļu kapi ir viena no vissvarīgākajām Latvijas vietām. Ar kritušajiem latviešu karavīriem un virsniekiem, ar elpu aizraujošo dārzu mākslas, arhitektūras un tēlniecības vērienu, harmoniju un emocionālo piesātinājumu. Ar vēstures patiesīgumu un mākslas spēku.

Vairāk nekā jebkurš cits mākslas darbs Brāļu kapu ansamblis mums ļāva saglabāt pašcieņu un palīdzēja dzīvot tajā laikā, kad daudzu latviešu rakstnieku darbi bija noslēpti specfondos, daudzu latviešu mākslinieku vārdi noklusēti, latviešu pirmās kinofilmas «pazaudētas», kad jēdziens Latvijas valsts bija neskaidrs tēls, kas vieniem glabājās dziļi atmiņā, bet citiem šķita tikpat nereāls kā Mēness neredzamā puse.

Brāļu kapu ansamblis bija mums, mūsu līdzgaitniekiem, viesiem, draugiem un nedraugiem vienmēr atvērtā vēstures lappuse.

Atgādinājumam:

• Pirmie kritušo strēlnieku apbedījumi šajā teritorijā blakus nesen iekārtotajiem Meža kapiem izdarīti jau 1915. gadā.
• 1919. jau bija uzsākta teritorijas iekārtošana un apzaļumošana dārzu arhitekta Andreja Zeidaka vadībā.
• Brāļu  kapi veidoti un iecerēti kā karavīru atdusas vieta.
• 1921. gadā izsludināts pirmais konkurss par arhitektoniski māksliniecisko noformēšanu, 1923. gadā trešajā konkursā uzvarēja Kārļa Zāles piedāvātais risinājums un sāka veidoties tas Brāļu kapu tēlnieciskais ansamblis.
• 1926. gadā jau bija iekārtota augšējā terase, 1927. gada 11. novembrī atklāta skulptūra Ievainotais jātnieks, 1928. gadā — otra grupa Ievainotais jātnieks, 1929. gadā — Mātes tēls,  1930. gadā — pabeigti centrālie vārti, 1933. gadā — pabeigts mūžīgās uguns altāris, 1936. gadā ansamblis tika svinīgi iesvētīts, bet 1937. gadā uzstādīta skulpturālā  grupa Divi brāļi, kuras priekšā 1942. gadā guldīts pēdējā mājvietā tēlnieks Kārlis Zāle.
• Piemiņas ansamblis izveidots priedēm apaugušā kāpu zonā, par tā celtniecības materiālu izvēlēts vietējais materiāls — šūnakmens no Allažu apkaimes akmenslauztuvēm. Vienīgi piemiņas plāksnēm izmantots ievestais smilšakmens, bet skulpturālā grupa Divi brāļi darināta no Itālijas travertīna.
• Latvijas memoriālajā tēlniecībā Brāļu kapu ansamblis visu tā pastāvēšanas laiku vērtēts kā augstākais un nepārspētais sasniegums.
• Pēc otrā pasaules kara 1958. gadā sākta ansambļa restaurācija, kuras laikā izdarīti daži «labojumi», nomainot gada skaitļus centrālo vārtu fasādē, likvidējot krusta zīmi zem Mātes tēla un kapulaukā «pilnīgai vienlīdzībai» guldīti arī padomju karavīri. Šie labojumi ļāva padomju varas funkcionāriem iekļaut Brāļu kapus savos rituālos, taču netraucēja šajā tumšajā laikā latviešiem pieminēt savu valsti un savus varoņus. Arī ar svecītēm novembra vakaru tumsā.

Izvēlētais celtniecības materiāls, atmosfēras piesārņojums un, iespējams, arī vieta un celtniecības darbu organizācija ir bijusi par iemeslu tam, ka jau pirms vairāk nekā desmit gadiem Brāļu kapu ansamblim bija nepieciešama restaurācija. 

Šajā laikā veikti daudzi apjomīgi akmens bojājumu pētījumi, eksperimenti atmosfēras un vides piesārņojuma novēršanai, projektēšanas darbi,  mazgātas šūnakmens skulptūras, veikta restaurācija kapulauka noslēdzošajai sienai ar Mātes Latvijas skulpturālo grupu, daļēji pārbūvēta augšējās (mūžīgā uguns altāra) terases atbalsta siena, atkal nomainīti gada skaitļi fasādē un iekalts krusts zem Mātes tēla. Diezgan daudzi cilvēki pamatīgi un atbildīgi ir strādājuši Brāļu kapu restaurācijas un uzturēšanas labā.

Taču joprojām ansambļa tehniskais stāvoklis kopumā tiek uzskatīts par neapmierinošu. Patiešām, daudzās vietās šūnakmens sienu blokos redzamas plaisas, akmens virskārtas izbirumi, 1950-to gadu restaurācijas laikā ieklātie betona plākšņu celiņi izdrupuši, uz augšējās terases lietainā laikā veidojas ūdens peļķes, šūnakmens kavernās krājas putekļi, tajās sējas un dīgst jauni bērziņi, skulptūra

draudīgi saplaisājusi un netīra.

Viena no smagākajām restaurācijas problēmām Brāļu kapos ir akmens materiāls — par šūnakmens stāvokli un tā trauslumu varēja pārliecināties, pārbūvējot terases atbalsta sienu. Daudzus no nomontētajiem akmens blokiem pēc to izņemšanas no sienas vairs nebija iespējams izmantot atkārtoti, taču Allažu akmenslauztuves jau kopš gadu desmitiem ir tukšas — lietojamus akmens blokus tur vairs nav iespējams izzāģēt. Nācās meklēt līdzīgu materiālu, kurš tomēr atšķiras no šūnakmens gan ar faktūru, gan akmens krāsu. Turpinot atbalsta sienas un pārējo arhitektonisko elementu nostiprināšanu, atkal nāksies mainīt neskaitāmus akmens blokus. Kamēr vairs oriģinālo bloku nebūs nemaz.

Šajā vietā gribas pajautāt — kādus tad mēs gribētu redzēt Brāļu kapus — svaigus, kā no jauna uzbūvētus vai tomēr pieminekli ar vismaz astoņdesmit gadus garu vēsturi. Vai tad nav iespējams samierināties ar lietus ūdens peļķēm, lai augšējā terasē saglabātu neregulāro akmens plākšņu ieklājumu, pa kuru jau gājušas daudzas latviešu paaudzes, uz kura 1936. gadā stāvēja arī tie, kuri svinīgi atklāja un iesvētīja šo pieminekli un ko arhitekts V. Apsītis atzinis par vērtību ar īpašu nozīmi. 

Turpinot par celiņiem kapulaukā, aicinu vēlreiz padomāt, kas ir nozīmīgāk — atjaunot ansambļa māksliniecisko tēlu, izveidojot ar granti iesegtus celiņus (modernā izpildījumā!), nevis blakus askētiskajiem strēlnieku apbedījumu «spilventiņiem» kraut jaunas un akurātas plāksnes rakstā, kāds nekad šeit kapos nav bijis. Varbūt der atcerēties latviešu tautas tradīciju iztikt bez bruģētiem celiņiem kapos (ansambļa simbolikā taču ik uz soļa sastopamies ar tautas daiļradē rodamajām līdzībām un simboliem!).

Argumenti par apmeklētāju ērtībām un apavu bojāšanu neiztur nekādu kritiku. Mums jārūpējas par stila tīrības un  harmonijas, galu galā, par oriģinālās substances saglabāšanu mūsu valsts galvenajā nekropolē. Varbūt ka šī ir tā vieta Latvijā, kur, ja tas būtu nepieciešams, varētu ierasties basām kājā vai tajās pašās pastalās. Līdzekļi nebūtu jātaupa ne pieminekļa kopšanai, nedz arī tā restaurācijai, taču vispirms jānoskaidro — kur slēpjas tautas cieņas un mīlestības atslēga un kādus tad mēs gribam redzēt Rīgas Brāļu kapus šo monumentālo pieminekli, kuram pārdzīvotie laikmetu grieži un kolīzijas būtībā nav spējušas kaitēt.

Pieminekļa restaurācijai un apkopei šajā gadījumā būtu jābūt tik delikātai, lai negludumus un plaisas akmens «audumā» neuztvertu kā sabrukuma, bet gan normālas novecošanās pazīmes.