Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8650625t1h8841.jpg)
Pavisam nesen kopā ar bērnu devos uz kāda viņa klasesbiedra viesībām. Nopriecājos par vecākiem — viņi bija uzaicinājuši ne tikai sava dēla klasesbiedrus, bet arī vecākus. Protams, privātmājā. Protams, lielā. Un, protams, viesības noritēja atbilstoši ne būt ne mazajām viņu iespējām.
Bet šoreiz «ne par to ir stāsts». Dīvainā kārtā pēc viesībām, neskatoties ne uz ko, neatstāja pavisam nelāga sajūta, un domas gribot negribot vērpās tikai ap vienu — ap cilvēciskajām attiecībām. Un gribot negribot radās dīvains secinājums: latviskais pāķiskums ar visu tā neveiklo pieticību, pelēko mulsumu, kautrīgo, sasaistīto klusēšanu ir tikai un vienīgi kremējams. Neskatoties uz to, ka tajā ir daudz sirsnības, patiesa cilvēciska dziļuma, vienkāršas, bet īstas draudzības — tas nav dzīvotājs. Atā, latviskais pāķiskums! Lai dzīvo eiro hameleoniskais smalkums!
Jau minētajās viesībās ģimenes galva viesiem sniedza tiešām apskaužamu ģimenes modeļa paraugstundu. Tur bija gan mīlestības pilni stāsti par x gadus garo kopdzīvi, gan pieminēta kāzu gadadiena, gan stāsti par grandiozām ģimenes viesībām, gan — pats apburošākais — tieši tēva rokām tika pagatavots svētku mielasts. Tas nebija ne augstprātīgi, ne liekulīgi — tas vienkārši tā bija. Bet viesi? Viesi pamazām magnetizējās un it kā pieņēma viņiem neorganisko, mājās valdošo «vispārāko» pakāpi. Kāda mamma sāka atvainoties, ka «šī ir mūsu vecā mašīna, mums ir arī cita», kāda demonstrēja kompetenci apģērbu cenās, cita stāstīja par daudzajām lieliskajām nodarbībām, ko apmeklē viņas īpaši talantīgais, klāt neesošais vecākais bērns. Tāpat kā citi līdz tam parastie vecāki, arī es sajutu pilnīgi patoloģisku un nepārvaramu vēlmi «izpildīties».
Taču viesu «smalkums» kulminēja pie galda. Ēdiens bija, kā jau daždien normāls ēdiens mēdz būt. Bija arī savārīti rīsi ar ķirbja gabaliem un zaļumiem. Normāli rīsi — mazliet zem vidējā. Taču izrādījās, ka tie nav vis vienkārši rīsi — tas bija risoto. «Cik burvīgs risoto!» «Tiešām dievīgs risoto!» «Tāds risoto, kā labākajos restorānos!» «Nē, ko jūs! Tāds risoto ir ēsts tikai tur-un-tur, kur mēs bijām pagājušajā vasarā!» «Dievišķīgs risoto!»
Ak, šis risoto! Ar vēl kādu «parasto» mammu jutāmies, maigi izsakoties, dīvaini. Vienkārši rīsi — nu kas tur dievīgs? Vai tiešām to apjūsmošanai bija jāvelta vismaz 40 minūtes? Protams, tas izklausījās smalki, kā «Hameleonu rotaļās» — īstas smalku un aristokrātisku cilvēku pusdienas un smalku un aristokrātisku cilvēku komplimenti.
Es esmu par, par un vēlreiz par labu vārdu teikšanu, par komplimentiem, par pozitīvu novērtējumu. Par to, ka ģimene ir jauka un viņu gatavotās pusdienas arī. Arī par to, ka ir labi viņiem to pateikt. Taču, ko dod otram pilnas ausis piedziedātas ar mākslīgajām laipnībām? Vai tas ir vairāk vērts, kā īsts un patiess «paldies» un vienkārši, mūsu ausij pierasti, bet tomēr sirsnīgi vārdi. «Risoto gadījumā» tas bija vienkārši liekulības izpildījums. Smalks, ārzemniecisks, bet galēji liekulīgs… Turklāt, kurš gan tobrīd patiesībā domāja par mājas saimniekiem? Visi cildinātāji domāja tikai par to, kā šinī situācijā parādīt sevi.
Jā, un par bērniem. Viņi vienkārši jutās labi — kā Disnejlendā. Kinozāle, spēles, nesaskaitāms daudzums rotaļlietu — un, galvenais, viss atļauts. Kad savam pilnīgi slapju muguru izciemojušamies bērnam izteicu aicinājumu braukt mājas, viņa sejiņā bija absolūta, pilnīga un totāla neizpratne: bet mammu, KĀPĒC??? Izskatījās — viņam nebūtu iebildumu, ka pārceļamies šeit dzīvot. Un, protams, ideja nebija peļama.
Ar skumjām varēju secināt — viņš vēl neko nesaprot… Un vēl viņi visi ir vienlīdzīgi — ne savās potenciālajās iespējās, bet gan spēlēs ar rotaļu automātiem. Vēl viņi visi pavisam dabiski priecājas par otra mantu kalniem. Vēl viņi neuzdod jautājumus. Un vēl viņi salkani nejūsmo par «risoto». Taču pienāks brīdis, kad sabiedrībā esošā plaisa nostāsies starp viņiem, un vēlme pabūt «Hameleonu rotaļu» scenārijā provocēs liekulīgu glaimošanu, mākslīgu sajūsmu, nedabīgus smaidus un absolūti neieinteresētu un atbildi negaidošu «kā tev iet». Un es zinu — viņi to pratīs. Jo paraugstundu jau mēs, vecāki, bijām pasnieguši.