Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8651588t1hd204.jpg)
Varbūt šis virsraksts nebūs īsti precīzs pieteikums rakstam par durvīm, bet noteikti te būs runa gan par durvīm, gan par vēsturi. Precīzāk — par kādu vēsturisku durvju formu.
Domājot par durvīm, mirklī nāk prātā vismaz divas lietas: latviešu par svētu turētais slieksnis, lievenis un teiciens «lai velns par stenderi paliek». Sanāk jau it kā pretruna, bet tas lai paliek pētnieku ziņā. Šoreiz tiešām pievērsīsim uzmanību konkrētām durvīm.
Durvis — laikmeta spogulis
Vai iesākumā bija akmens? Atcerēsimies, ka Jēzus kapam nebija durvju. Pat ne koka. Viņa kapam tika aizvelts priekšā klints bluķis. Droši vien citos apstākļos, vietās un laikos šim mērķim kalpoja arī zvērādas, zari, akmeņi un, kas to lai zina, kas vēl!
Bezgala ilgus gadsimtus durvis tika izgatavotas no koka — tēstiem dēļiem un baļķēniem. Vēlāk tās sāka bagātīgi rotāt ar kokgriezumiem. Vēl šobaltdien atsevišķi nami var lepoties ar baroka, jūgendstila formā darinātām durvīm. Jāpiebilst, ka tas gan ir visai saudzējams mantojums, jo nepielūdzamais laiks ņem atpakaļ savu tiesu. Un, laikus nekopts, šis skaistums ātri vien satrūd. Padomāsim, kāda Rīga izskatīsies pēc gadiem 50–100 ? Finiera durvis, paviršas koka durvis, metāla durvis, stikla durvis bez rāmjiem un visbeidzot — plastmasas durvis. Nu, skaidrs ir viens, ka tā noteikti nebūs vērtība, ar kuru lepoties. Viss pārējais lai paliek ražotāju ziņā.
Durvis kā vēstures liecība
Rīga ir bagāta ar koka arhitektūru (salīdzinoši bagāta), un beidzot ir pienācis laiks, kad esam sākuši šo bagātību pienācīgi novērtēt. Konkrēti pieminēsim unikālo Kalnciema ielas apbūvi, kas saglabājusies mazskarta kopš pirmās apbūves laikiem. Prieks, ka Rīgas Dome pievērsusies tās sakārtošanai.
Kalnciema ielā 28 atrodas Hartmaņmuiža, kuras interjers un plānojums gadu gaitā bija mainījies līdz nepazīšanai. Tomēr pirms aptuveni 10 gadiem sāktie atjaunošanas darbi nu ir nesuši rezultātus. Ēkai atjaunots manteļskurstenis un samērā precīzi arī tās sākotnējais plānojums. Šajā ēkā saimnieko firma «Gandrs» un tās īpašnieks Askolds Kļaviņš.
![\"\"](\"http://195.13.160.56/upload/2003-11-25/6630/Durvis015%20130.jpg\") |
| Vai ēkas cēlāji ir bijuši maza auguma resnīši? |
Lūk, ko viņš pastāstīja šā raksta tapšanas sakarā: «Projektu izstrādāja arhitekte Tatjana Vītola. Ēkas plānojums pietuvināts visvecākajam atrastajam plānam no 1912. gada. Plānojuma atjaunošanu, protams, noteica arī manteļskursteņa iebūvēšana tā vēsturiskajā vietā. Īpaša uzmanība būtu pievēršama ēkā iebūvētajām durvīm, kas ir drīzāk platas, nevis augstas.»
Izrādās, šī dīvainība nenozīmē to, ka ēkas cēlāji ir bijuši maza auguma resnīši, kā tas varētu šķist pirmajā brīdī. Šādu durvju izmēru diktēja nepieciešamība un tīri ekonomisks aprēķins, proti, ēkas durvīm bija maksimāli jāuzglabā istabās uzkrātais siltums.