Advente — ienākšana ar lielu spēku

Decembra pirmajā svētdienā atzīmējām Pirmo adventi. Tas ir laiks, kad savās mājās esam nopinuši Adventes vainagu un aizdedzinājuši pirmo no četrām svecēm.

Ar šo dienu kristīgajā pasaulē sāk Ziemassvētku gaidīšanu. Taču Adventes laikam ir vēl kādas būtiskas, dziļi simboliskas vērtības — pirmām kārtām tieši ar Pirmo adventi sākas kristīgās baznīcas jaunais gads. Ar Adventi atzīmē laika posmu no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem, un tas  ir klusēšanas un pārdomu laiks pirms lielā brīnuma un prieka vēsts — Kristus piedzimšanas.

Baznīcas gads

Baznīcas gadam ir divi svētku loki: Ziemassvētku laika loks un Lieldienu laika loks. Starp šiem svētku lokiem ir parastās svētdienas. Baznīcas gads liek arvien no jauna pārdzīvot mūsu pestīšanas noslēpumus. Tā ir svēta riņķošana, kas ik gadu atkārtojas.

Advente nebūt nav vienīgais baznīcas gada simbols. Pēc tās tiek svinēta Kunga cilvēktapšana divos lielos svētkos — Ziemassvētkos un Kunga parādīšanās (Triju ķēniņu) svētkos —, uz ko norāda silīte un zvaigzne. Pēc vairāku svētdienu ilga starpbrīža sākas sagatavošanās laiks Lieldienu noslēpumiem. Jērs ar biķeri un uzvaras karogu simbolizē svētās dienas, kurās svin Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Kristus zīme virs mākoņa atgādina Kristus debesīs uzkāpšanas svētkus, balodis ar uguns mēlēm — Vasarsvētkus. Baznīcas gada ritumam ir savi simboli, tādi ir arī baznīcas gada sākumam — Adventei. Lūk, četri no tiem: sveces, Jaunava Marija, eņģelis un liesmas. Četras Adventes nedēļas — četras Adventes sveces, tie ir četri pakāpieni ceļā uz Ziemassvētkiem. Neviens simbols Adventes laiku neattēlo labāk par Adventes vainagu. Sveces gaisma, kas apspīd katru jaunu nedēļu, Adventei turpinoties, vēsta par sagatavošanās laiku un Jēzus dzimšanas tuvošanos. Bet mirdzums, kas aizvien paplašinās, var izgaismot arī citus būtiskus Adventes aspektus. Ziemeļu puslodē šis gadalaiks ir vistumšākais. Šajā nozīmē pakāpeniska gaismas paplašināšanās ir spēkpilns atgādinājums par vienu no galvenajām tēmām Jāņa evaņģēlijā — tā ir Jēzus gaisma, kas uzvar tumsas valstību. Dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsa to neuzņēma (Jāņa 1, 4b-5). Tā kā Adventes laiks turpinās, gaisma augs, līdz beidzot nāks Ziemassvētki. Četras sveces simbolizē gaismas nākšanu tumsībā un laika plūdumu četru Adventes nedēļu laikā.

Otra būtiska nozīme Adventes sakarā ir Jaunavai Marijai, kas pasaulei dāvināja Pestītāju. Šo notikumu skaistums un prieks top cildināts, bet, protams, nedrīkst aizmirst arī neparasto ieņemšanu. Marijas simbols kristietībā rāda viņas prieku un pārdomas par visu, kas ar viņu noticis, jo dzīvība dzimst viņas klēpī. Šī leģenda atgādina, ka Advente arī mums katram ir sagatavošanās laiks, jo mēs gaidām Dieva dēla atdzimšanu mūsu sirdī. Bībele stāsta par laiku, kad eņģeļi nāca pie cilvēkiem kā Dieva sūtņi. Vecajā derībā var izlasīt, ka eņģeļi nāca pie cilvēkiem gan ar brīdinājuma vārdu, gan mierinošu roku, gan soda zobenu vai glābšanas vēsti. Adventes laikā īpaši jādomā par eņģeli, kurš atnāca pie Marijas ar sevišķu ziņu: Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva dēls (Lūkas ev. 35). Cik bieži eņģeļi parādījušies Jēzus dzīves sākumā, tāpat arī viņa dzīves laikā, un cik neparasti viņi parādījās, kad Kristus bija augšāmcēlies! Zīmīgi, ka eņģeļi arvien esot nākuši ar vārdu «nebaidies!», kā paredzot iespējamās cilvēku izbailes, ko šāda parādīšanās varētu izraisīt. Eņģeļa augšup paceltā roka un rakstu tīstoklis simbolizējot eņģeļa nesto prieka vēsti, ka bērns ir dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs (Lūkas ev. 2, 11).

Ceturtais Adventes simbols ir liesmas. Liesmas atgādina Bībeles uguns tēlu kā Dieva paša simbolu (Ecēhiēla 1, 27- 28). Dievs vērsās pie Mozus kā liesma ērkšķu krūmā, parādoties uguns vidū (2. Mozus grāmata 19, 18) un vedot izraēlu uguns stabā (2. Mozus grāmata 13, 21). Atklāto un arvien pieaugošo Dieva klātbūtni Adventes laikā simbolizē četru aizvien spožāk uzliesmojošu liesmu kopums. Vecās derības stāsti atgādina un citas līdzīgas atsauksmes pamato liesmu parādīšanos Vasarsvētkos, kas arī simbolizējot Kristus apsolīto Svētā Gara ierašanos, kas tiks dāvināts visiem ticīgajiem. Tas arī atbilst Adventei. Liesmu uzdevums ir atgādināt to būtisko nozīmi, kas piemīt Svētajam Garam, caur kuru Jēzus Marijas klēpī kļuva par Dieva dēlu. Abas atsauksmes par Jēzus dzimšanu apliecina Dieva gara izšķirošo lomu. Tā liesmas attēlo gan Gara lomu ieņemšanā, gan tā lomu mūsu kļūšanā par Dieva bērniem, kuros Gars mīt un darbojas.

Vārds «advents (arī advente)» ir cēlies no latīņu valodas adventus un tulkojumā nozīmē atnākšana. Cicerons (106–43 pr. Kr. dz.) un Tits Līvijs (59–178 pr. Kr. dz.) ar šo vārdu apzīmēja karavadoņa ienākšanu pilsētā. Tas vienmēr nozīmēja ienākšanu ar lielu spēku.

Adventes mācība

Baznīca māca, ka Adventes laiks jāpavada klusumā, dziļās pārdomās un lūgšanās. Tas ir laiks, kad katram pašam sevī jānožēlo savi grēki un jāpiedod visiem vienādi — gan pāridarītājiem, gan tiem, uz kuriem dusmojamies. Protams, par vecajiem un slimajiem jārūpējas visu mūžu, bet Adventes laikā tas ir kristieša svēts pienākums.