Daudziem tadžiku un uzbeku bērniem bērnība paiet, pelnot iztiku

Eksperti īpaši izcēluši kādu satraucošu tendenci — katru gadu dažādu iemeslu dēļ skolas pamet miljoniem meiteņu. Piemēram, Tadžikistānā un Uzbekistānā daudzi bērni un pusaudži pamet mācības, lai pelnītu iztiku. Likums gan aizliedz iesaistīt bērnus smagos fiziskos darbos, taču likumi nespēj viņus noturēt skolas solā, ja nabadzības dēļ bērni ir spiesti strādāt.

Gandrīz ikvienā tirgū Uzbekistānā vai Tadžikistānā katru dienu var redzēt 11–14 gadu vecus bērnus, kuri pārdod maizi un dārzeņus vai piedāvā ar divričiem izvadāt preces un citas lietas. Citi mazgā automašīnas un spodrina kurpes. «Lūdzu, pērciet manu maizi! Svaiga maize! Maizīte gatavota no piena un sviesta!» tā tirgū pusaudži uzrunā ikvienu potenciālo pircēju.

Bet 14 gadu vecā Šahnoza pārdod saldumus un kafiju uz ielas Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbē. Tāpat kā citiem pusaudžiem arī viņai nav darba līguma, kas noteiktu konkrētu darba samaksu un darba dienas ilgumu: «Es pārdodu cepumus, vafeles un kafiju no pieciem vai sešiem rītā līdz pat vakaram. Es neeju skolā. Biju domājusi pabeigt deviņas klases. Bet nomira mans tēvs, un mums pašiem bija jāsāk rūpēties par sevi. Man ir divas māsas un divi brāļi, un mēs visi esam kļuvuši par ielu tirgotājiem. Mani ienākumi ir 3–4 somoni dienā, tas ir, aptuveni viens dolārs, un es pērku miltus un citu pārtiku.»

Nabadzība spiež bērnus strādāt

Pusaudži stāsta, ka pelnīt naudu viņus spiež nabadzība. Daži ir vienīgie maizes pelnītāji ģimenē, jo tēvs devies darba meklējumos uz Krieviju un mājās iegriežas reizi gadā. Citi nāk no lielas ģimenes, kur vecāki nespēj visus bērnus pabarot. Pusaudži žēlojas, ka daži cilvēki nesamaksā par padarīto darbu, bet viņi nevar griezties pēc palīdzības, jo strādā nelegāli.

Tadžiku vidusskolas skolotāja Sajora «Radio Brīvā Eiropa» korespondentam Uzbekistānas metropolē Taškentā atzina, ka bērni tiek ekspluatēti, taču neviens neaizdomājas par viņu tiesībām un labklājību: «Es redzu daudzus bērnus, kas ir sīki un vāji, taču viņi strādā tādus smagus darbus, kurus reizēm nespēj paveikt pat pieaugušie. Viņi mazgā automašīnas, meitenes kopā ar mātēm strādā par apkopējām. Viņi par niecīgu samaksu mazgā un tīra citiem cilvēkiem. Bet neviens nesatraucas par viņu veselību.»

Tadžikistānas prezidenta administrācijas Jaunatnes, sporta un tūrisma departamenta vadītājs Ibods Rahimovs atzīst, ka problēma pastāv un to nevar ignorēt. Viņš piebilst, ka līdzīgas problēmas ir visās NVS valstīs. Savukārt Uzbekistānas Izglītības ministrijas augsta ranga ierēdnis Anvars Zokirovs apgalvo, ka viņa valstī nelegāls bērnu darbs netiek plaši izmantots: «Mūsu valstī ikviens bērns ir reģistrēts, un tā šeit nav plaši izplatīta problēma.»

Tomēr katru gadu rudenī, gluži kā padomju laikā, uzbeku un tadžiku varas iestādes izdod rīkojumu par mācību iestāžu slēgšanu un skolēnu un studentu nosūtīšanu ražas vākšanas darbos uz kokvilnas laukiem. Nedēļām ilgi jaunieši ir spiesti dzīvot barakās, kur dažreiz nav pat ūdens un elektrības, bet par savu darbu viņi saņem niecīgu algojumu.

Par šo jautājumu Tadžikistānas un Uzbekistānas ierēdņi visai negribīgi runāja ar «Radio Brīvā Eiropa». Cilvēktiesību aktīvisti nosoda abu valstu valdības par pusaudžu lētā darbaspēka izmantošanu. Savukārt varas iestādes kritiku ignorē.

Bet tikmēr pusaudžu meitene, saldumu tirgotāja Šahnoza no Dušanbes, cenšas nedomāt par savu nākotni: «Man nav nekādu sapņu. Man nepatīk, ka policisti aizliedz man strādāt. Es gribu, lai viņi liek man mieru. Man vajag mazliet naudiņas — divus trīs somonus, ko ik vakaru aiznest mājās.» Tā 14 gadu veca tadžiku meitene, kurai droši vien ir kāds sapnis un vēlmes, bet tiem patlaban nav vietas viņas dzīvē, jo jāpalīdz uzturēt ģimeni.