Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8658695t1h0dd8.jpg)
Aprunājos ar diviem jauniešiem, kuriem ir bijis jāatbild ne tikai citiem, bet, pats galvenais, arī sev uz jautājumu: kāpēc es braucu uz ASV? Kāds ir mans mērķis? Palikt vai atgriezties? Kas ir manas prioritātes?
Artis (19), beidzis Rīgas komercskolu, students Rīgas Starptautiskajā Ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā (2. kursā). Vidusskolas gados mācījies bez īpašas piepūles, nav bijis cītīgs skolnieks, vienmēr kaut kā izbraucis, tāpēc, beidzot komercskolu, izvilcis vidējo atzīmi tīri augstu — 7 balles. Rīgas komercskolā mācījies biznesa virzienu un to arī nolēma turpināt apgūt augstskolā, tāpēc iestājās Rīgas Starptautiskajā Ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā (RSEBAA).
Pēc pirmā kursa Artis paņēma akadēmisko gadu un aizbrauca uz ASV (Kaliforniju), kur mācījās koledžā (Foothil College). Kā radās šāda iespēja? Arta vecāku radiniece Gisela, ciemodamās Latvijā, piedāvāja Artim aizbraukt pie viņas uz Kaliforniju pamācīties. Gisela maksāja par puiša mācībām un izmitināja viņu pie sevis. Vai tad tādu piedāvājumu var nepieņemt?
Tam, ka nav jāmaksā par mācībām un dzīvošanu, ir liela nozīme, tā ir lieliska iespēja padzīvot TUR un vēl iegūt izglītību. Par izdevīgu to nevar nenosaukt, jo mācību maksa koledžā internacionālajiem studentiem ir 10 reižu dārgāka nekā rezidentien un dzīvošana arī ir dārgs prieks.
Piemēram, Arta iegūtie koledžas draugi— trīs kirgīzu tautības jaunieši — dzīvo kopā vienā mazā dzīvoklītī un maksā par to 1000 dolāru mēnesī. Arī pārtika nav no lētākajām. Par to visu nestrādājošam, 19 gadu vecam studentam ir neiespējami samaksāt.
Interesants fakts no Arta stāstītā man šķita tas, ka, ja tev nav 21 gads, tu neesi nekas, jo visos darbos pārsvarā pieprasa, lai tev būtu vismaz 21 gads, un līdz šim vecumam jaunieši ir maksimāli ierobežoti. Arī izklaides iespējas ir minimālas, ja neesi sasniedzis 21 gada vecumu.
Vēl viens stingrs noteikums — ja esi pirmā kursa students, ārpusskolas darbu nevari strādāt. Drīkst būt nodarbināts tikai koledžas piedāvātajos darbos. Sākot no otrā kursa, var strādāt paša iegūtu darbu un mācīties vienlaikus.
Ievērības cienīga iespēja, kas ASV tiek dota jauniešiem, manuprāt, ir tā, ka autovadītāja apliecību var iegūt jau pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas. To visai bieži dzirdēju Arta stāstījumā, jo pilsētā, kurā viņš dzīvoja, automašīna un vadītāja apliecība ir ļoti vajadzīga. Bez tās nekur lāgā nevar tikt, jo sabiedriskais transports ir reta un dārga parādība. Arī pie koledžas milzīga teritorija ir atvēlēta autostāvvietai. Ar automašīnām pārvietojas gandrīz visi. Sabiedrisko transportu izmanto visai maza sabiedrības daļa.
Taujāts par sabiedrību, jauneklis to iedala divās grupās: cilvēki līdz 40 gadiem un pēc 40 gadiem. Gados jaunākie ir noslēgtāki un turas pie «pārbaudītām vērtībām», pie jau esošajiem paziņām un draugiem. Jaunieši (tīņi) ir ļoti agresīvi un emocionāli, tāpēc arī ir tik stingri ierobežojumi visiem, kas nav sasnieguši 21 gada vecumu.
Savukārt gados vecākie esot visai runīgi un atklāti. Piemēram, pieturā, gaidot autobusu, ar tevi jebkurā brīdī var iepazīties un aprunāties kāda vecāka sieva vai vīrietis.
Koledžā spilgti izpaužoties dalījums internacionālajos studentos un vietējos, ko gan ārēji ir grūti noteikt, jo ASV ir valsts, kurā ir saplūdušas gandrīz visas pasaules tautības un rases. Kopējie studentu pasākumi neesot visai populāri, tos visvairāk apmeklējot japāņu un ķīniešu tautības studenti. Prestiži ir dažādie koledžas klubiņi, piemēram, teātra, sporta. Darbojoties šajos klubos, var iegūt mācību maksas atvieglojumus un, beidzot koledžu (stājoties universitātē), labas atsauksmes no vadības.
Beigu beigās Artis atgriezās Latvijā. Kāpēc? Iemesli ir divi. Pirmām kārtām — mācības. ASV koledža ir kā sagatavošana augstskolai, ko beidzot var stāties jau universitātes trešajā kursā. Koledžā ir trīs ceturkšņi: ziemas, pavasara un vasaras. Mācību kursu katrs students veido pats, izvēloties no piedāvātajiem priekšmetiem noteiktu skaitu sev vēlamo.
Artis izvēlējās priekšmetus, kas ir maksimāli tuvināti Latvijā apgūstamajai augstskolas mācību vielai. Vienu ceturksni nomācījies, Artis nolēma atgriezties Latvijā un turpināt studijas RSEBAA, jo viņam vairs nebija iespējas otrajam ceturksnim izveidot savu mācību kursu, kas atbilstu Latvijā mācītajam.
Arī fakts — ja esi mācījies ārzemēs ko maksimāli tuvinātu savai augstskolas programmai, ir iespēja tur mācīto fiksēt Latvijā kā jau apgūtu.
Otrs iemesls aizbraukšanai — jaunieša nebrīvība. «Kamēr nav 21 gads, tur nav ko darīt, nevar izbaudīt valsti pilnībā.»
Sarunas beigās nebūt nepārsteidza Arta piebilde par atgriešanos Štatos. «Es tur noteikti atgriezīšos, kad man būs 21 gads; pats strādāšu, būs savs auto. Ir doma pabeigt šeit augstskolu, tad Amerikā mācīties tālāk — maģistrantūrā. Braukšu tur, kad varēšu pilnvērtīgi izbaudīt valsti, jo tagad tur jutos kā iestrostēts bēbis.»
Savukārt Marta (18 gadu; beigusi Rīgas Franču liceju) vienmēr bijusi viena no labākajām skolniecēm, un viņai mācības «gāja no rokas». Ar viņu sazinājos ar e-pasta starpniecību, jo viņa pašlaik atrodas Čikāgā, Ilinoisas štatā, kur dzīvo kopā ar māti, studē valsts koledžā un strādā.
Marta aizbrauca uz ASV tūlīt pēc vidusskolas beigšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņas māte jau tur dzīvo trīs gadus un, kā saka pati jauniete, «tas visu izskaidro». Māte jau tur ir iedzīvojusies, un tas padara visu daudz vienkāršāku. Arī tas, ka dzīvo kopā ar māti, meitenei ļoti palīdz. Viņas abas nereti apciemo brālis, kas studē universitātē Viskonsinas štatā.
«Nenomoka ilgas pēc sev tuvākajiem, kas varbūt ir liels traucēklis citiem jauniešiem, kuri devušies «iekarot» ASV vai kādu citu valsti.»
Arī Marta teic: ir nepierasti, ka mācies kopā ar visdažādāko rasu un tautību pārstāvjiem. Pašai esot jocīgi, kad saka citiem, ka viņai esot labi draugi no Indijas, Ukrainas, Albānijas utt.
Mācībās galvenais esot centība un vēlme ko apgūt un darīt to labi, tad varot arī tikt pie tīri labām stipendijām.
Viņas vēstulē man tika minēts arī tas, cik jaunieši līdz 21 gada vecumam ir beztiesīgi un ierobežoti.
Marta strādā par vietu ierādītāju restorānā (augstākiem amatiem vajadzīgs vismaz 21 gads). Tur viņai esot daudz ko darīt un darba kolektīvs esot ļoti jauks, kas palīdzot tikt galā ar visiem pienākumiem. Jauniete satiekas arī ar citiem latviešiem, kas tur apmetušies. Pēc Martas vārdiem, viņu tur nemaz neesot tik maz, kā var likties.
Tomēr par atgriešanos viņas teiktajā jaušama ironija, ka «vienmēr jau var atgriezties».