Juris Cālītis: Par ko skolotājs Latvijā var būt pilnīgi pārliecināts

Tikai daudzus gadus vēlāk uzzināju, ka Toms ir viens no Kristus mācekļiem, kurš nenoticēja Dieva Dēla augšāmcelšanās brīnumam, līdz par to nebija pārliecinājies pats savām acīm. Es jutos pārsteigta — tas nemaz nešķita tik slikti.

Kāpēc man ienāca prātā neticīgais Toms? Laikam tāpēc, ka tagad, tieši tāpat kā daudzi citi skolotāji, negribu noticēt — noticēt, ka vienīgā pareizā ir ārzemju pieredze, ka skolēniem eksāmenā nevajag rakstīt domrakstu, ka bērnu liecībās nav jābūt atzīmēm, ka lietderīgi ir pagarināt mācību gadu, ka izglītība valstī ir prioritāte, ka viss jaunais, kas tiek darīts, ir noteikti labāks par veco, ka… 

Ticēt? Neticēt? Palikt pie savas pārliecības? Pieņemt visu jauno? Šķita, ka īstā reize būtu parunāt ar teologu, Latvijas Universitātes profesoru, Teoloģijas fakultātes dekānu Dr. teol. Juri Cālīti.

— Kāds ir jūsu priekšstats par ideālu skolotāju?

— Jānoskaidro, kas tad ir skolotājs, kāds ir viņa uzdevums. Es esmu audzinātājs. Man vārds «audzinātājs» ļoti skaisti sasaistās ar šā vārda sakni, kas nāk no latīņu valodas, — augeo. Tas burtiski nozīmē — lauksaimnieka darbs, dārznieka darbs audzēt savus stādus.

Proti, es nevaru mākslīgi neko ne ieliet, ne izraut no zemes, es vienkārši ļauju, lai stāds sāk augt. Mans uzdevums ir pēc iespējas radīt tādu vidi, kur tas spētu augt pats, doties tālāk un būt stiprs savā vietā un laikā.

— Kā jūtaties, ja kāds no skolēniem liek jums vilties?

— Patiesībā jūtos vīlies, bet ne jau tāpēc, ka kādi mani rīkojumi vai paredzējumi nav izpildīti. Vīlies esmu tāpēc, ka mēs strādājam pie kopīgā darba un kāds nevēlas uzņemties šīs kolēģijas vai biedrības paredzētos standartus, veidu, atbildību.

Nav runa par to, ka kāds to nespēj, bet par to, ka negrib — negrib uzņemties atbildību vai, vēl briesmīgāk, falsificē savu darbu — pārraksta kāda cita paveikto un iesniedz kā savējo. Arī tā gadās.

No padomju gadiem ir ieviesies standarts, ka domrakstā ir savirknēti gari citāti cits aiz cita, bet nav nekā no paša cilvēka — ne vērtējuma, ne norādes, kāpēc viens vai otrs citāts tiek izvēlēts. Cilvēku domas šeit ir vislielākā deficīta prece. Cilvēki baidās parādīt sevi, it kā to nedrīkstētu. It kā kāds to noliegtu vai kritizētu, ja tu par daudz parādi pats sevi, it kā tas būtu bīstami.

— Bet ja skolēna viedoklis atšķiras no jūsējā, ja jūs redzat, ka viņš maldās?

— Bet tas ir brīnišķīgi! Kas var būt skaistāk mācībspēkam, ja viņam ir inteliģents skolēns, kas ir iesniedzis kādu pilnīgi jaunu alternatīvu un liek pārdomāt skolotājam pašam! Arī jautājumi klasē. Tie liek domāt: vai es neesmu varējis pietiekami labi izskaidrot, vai arī pats kaut ko esmu salaidis dēlī.

Bet, ja ir maldi, vienīgi ir vajadzīgs, lai cilvēks nav stūrgalvīgs bullis, lai viņš ir audzināms. Teoloģijā, tāpat kā filosofijā, ir ļoti lielas konsekvences domām, tās nav neitrālas. Idejām ir sekas. Reliģijā tās var būt katastrofālas.

Esmu ļoti nelaimīgs, ja savās dzīves nostādnēs cilvēks ir nokāpis uz tāda līmeņa, kur es, zinot iepriekšējo vēsturi, jau varu paredzēt, kas ar viņu notiks. Var paredzēt, kā cilvēki kļūst, piemēram, par rasistiem, kā viņi ir naidīgi pret citiem grupējumiem, citiem viedokļiem, kā viņi tad ieņems posteņus un izspēlēs savu naidu.

— Kā jūs varētu komentēt izjūtu, ar kuru daudzi Latvijas cilvēki pašlaik dzīvo, proti, Veidenbauma vārdiem runājot, «uz zemes nav taisnības»?

— Nedrīkst pārspīlēt Latvijas stāvokli salīdzinājumā ar citām zemēm. Man jāsaka: šeit ir tipiskas grūtības, kas ir raksturīgas ne tikai Latvijai.

Pirmkārt, latvieši, visas iepriekšējās paaudzes, ir auguši pie vadības, sistēmas un valdības, kas ir jāpiemāna un jāapiet. Tas ir dziļi iemācīts, automātisks paradums. Latvieši vēl nevar izjust, ka pret to valdību, kas mums ir pašlaik, ir  jāizturas citādi.

Tā ir dziļi iesakņojusies tradīcija, ka viss, kas ir ārpus manis, manas ģimenes, ārpus manas personiskās dzīves, ir VIŅI — tie, kas man kaut kādā veidā ir jāapstrādā, jāapmuļķo, jāapiet. Iznāk — Latvija nav mana valsts.

Otrkārt, Latvijas valsts pati ir sakārtota tā, ka neizraisa cieņu. Tā šaušalīgā birokrātija! Es varētu panākt valsts augšupeju sešos mēnešos, ja varētu sakomplektēt ministrus, kuriem uzdotu tikai vienu uzdevumu: tu būsi mans ministrs, ja nākamo sešu mēnešu laikā no savas ministrijas varēsi atbrīvot 25% darbinieku un samazināt papīru daudzumu, kas nāk un iziet pa ministrijas durvīm, par 35%.

Mēs uzreiz varētu radīt tādu pacēlumu mazajiem uzņēmumiem, visiem tiem, kas grib godīgi maksāt nodokļus, ja mēs šīs lietas padarītu «caurspīdīgas», vienkāršākas, iespējamas. Ar vienu rāvienu mēs samazinātu vienu daļu korumpētības.

Es strādāju pie sveštautiešiem, kuriem ir līdz kaklam tā korumpētība — ne jau lielā, kas ir gan šeit, gan visā pasaulē, kur apgrozās miljoni, bet tieši šī mazā korumpētība, kad ir darīšana ar sīkiem ierēdnīšiem. Visi tie cilvēki, kas ņem no kopīgās naudas un izmanto to savam labumam, ir nožēlojami; lai cik viņi būtu augstu stāvoši mūsu sabiedrībā, viņi ir zemiski cilvēki.

Trešā lieta, kas ir vajadzīga, ir morāle. Tā ir saistīta ar raksturu. Morāle nav saistīta ar to, ka es zinu vai ka mani kāds ar policijas vai likuma varu var aizturēt, bet ka es esmu izaudzis par cilvēku, kas grib strādāt un dzīvot godīgi, runāt patiesību, kas negrib citiem darīt pāri, kas grib būt atbildīgs par savu darbu, kam var uzticēties, par cilvēku, kura vārds ir goda vārds.

Tās ir rakstura īpašības, un tās neizaug vienā dienā. Šeit ir bijusi audzināšana, kas katrā šajā jomā — patiesības, godīguma, cilvēcības, vienlīdzības jomā — ir iznīcinājusi raksturu. Mēs visi zinām, ka katru dienu tev pūta pīlītes, tev bija jāstrādā darbs, kas bija bezvērtīgs un reizēm muļķīgs, tu dzīvoji vidē, kur nebija ne smakas no vienlīdzības, kur tie, kas bija augstākā postenī, pat gāja uz citiem veikaliem. Mums ir jāpāraug, un tas ir lēns darbs.

— No jūsu teiktā saprotu, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēka paša…

— Jā, protams, bet cilvēks nestrādā savdabībā, vienatnē. Cilvēkam ir vajadzīgi modeļi. Un mums tagad šeit, Latvijā, trūkst labu, ideālu modeļu. Nezinu nevienu, par kuru tagad publiski varētu teikt: es gribu tāds būt. Vismaz valdībā taču tādiem būtu jābūt. Es nesagaidu, ka visi varētu būt ideāli, bet vismaz būtu jābūt kaut dažiem tādiem cilvēkiem, par kuriem es varētu teikt — ja viņš ir valdībā, viss nevar būt tik ļauni.

Ja mums nav šā modeļa, nav šīs uzticības, tad ir ļoti grūti raksturam veidoties, tad man nav pārliecības, vai man ir vērts strādāt, censties, tad man nav pārliecības par rītdienu, man nav pārliecības par šodienu. Es jūtos kā džungļos, kur ir jācīnās par iztiku.

Reliģiskās kopienas ir tās, kas piešķir dzīvei citu horizontu. Varam teikt, ka nav tikai tā, ka visi plēšas par savu labumu, ka ir arī citas iespējas, citi ideāli, pēc kuriem tiekties.

Patlaban daudz kas mainās — ministri, prasības, noteikumi, piemēram, skolās nerakstīt domrakstus, nelikt atzīmes, pagarināt mācību gadu utt. Tas notiek arī citās dzīves jomās. Cik cilvēkam ir jāpieņem jaunais, un cik jāpaliek pie savas pārliecības?

Nekad cilvēks viens pats nevar pateikt: man ir taisnība. Patiesībā šādi cilvēki ir bīstami. Kāpēc es tā saku? Ir jābūt savai pārliecībai, bet ir jābūt gatavam savu pārliecību pārbaudīt dialogā ar citiem. Varbūt var likties — ja tā ir mana pārliecība, man ir jānorobežojas no iespējām, ka mani varētu ietekmēt.

Tieši otrādi! Mana pārliecība izveidojas tad, kad s esmu gatavs savus vārdus, savus uzskatus, savas idejas pārbaudīt, diskutēt ar citiem. Arī studentiem mēs liekam rakstīt domrakstus tādēļ, lai būtu iespēja publiski prezentēt savas idejas, lai var saņemt uzslavu vai kritiku, lai redz, vai viņa idejas ir tikai kaut kādi savdabīgi, dīvaini ieskati vai tie iederas varbūt lielākā sarunā.

Tieši dialogā redzu to, kas ir mans, un man nav bail pateikt, ko domāju. Man nav jānorobežojas no citu viedokļa, baidoties, ka tikšu ietekmēts vai nonākšu konfliktā, un man nav arī jābūt tik gļēvam, ka tikai jāklausās, ko citi teiks, un jāskrien tiem līdzi. Ja man ir savas domas un es esmu arī gatavs tās publiski pārbaudīt, izveidojas arī mans raksturs.

— Cik tālu var iet, pastāvot par savu taisnību?

— Es būtu ļoti priecīgs, ja cilvēki — vai tie būtu skolotāji vai kādi citi mūsu valstī — daudz aktīvāk parādītu un izrādītu savu viedokli — izietu ielās ar saviem protestiem. Kāpēc? Pirmkārt, tas mūs pasargā no letarģijas, kad mēs domājam — viss tikai notiek TUR un mēs neko nevaram.

Otrkārt, tas katrā ziņā parāda politisko noskaņojumu. Galu galā politika jau nav nekāda augstākā matemātika vai kaut kāds ideāls. Politika ir dažādu, pilnīgi nesavienojamu, konfliktējošu viedokļu provizorisks saskaņojums un kompromiss.

Tā ir ļoti augsta māksla un arī ļoti vajadzīga, bet mēs nedrīkstam iedomāties, ka tā ir ideāla veidotāja vide. Tas ir praktisks uzdevums, kā atrast kompromisu starp konfliktējošām prasībām, interesēm un nesavienojamiem viedokļiem. Nav kāda izlīdzinājuma, loģiska risinājuma — tas viss vienmēr būs tikai  kompromiss. Jo visi grib naudu. Un katram ir tiesības uz to.

Tāpēc, iesaistoties protestos un aģitācijās, cīnoties par savu viedokli, mēs arī izkristalizējam to, kā citi domā, kas patiešām ir svarīgs, par ko cilvēki ir gatavi iestāties. Domāju, ka skolotāji neiestājās tikai par savu algu, bet par izglītības prioritāti.

Kā mazu piezīmi šeit gribu piebilst, ka man ļoti ir apnicis no politiskām instancēm dzirdēt tukšos vārdus, ka izglītība ir prioritāte. Manā izpratnē prioritāte ir tad, ja visa valsts mašinērija ir virzīta, lai vienu šo svarīgāko lietu mēs arī veicinātu.

Tas nozīmētu, ka birokrāti mazāk brauktu uz ārzemēm, nebūtu jaunu biroju ar jauniem krēsliem, nebūtu jaunu automobiļu — visi līdzekļi būtu novirzīti šai prioritātei. Domāju, ka mēs varam saukt pie atbildības mūsu politiķus, ka viņi runā tukšus vārdus. Tad neteiksim, ka izglītība ir prioritāte, tā arī teiksim, ka prioritāte ir jauna automašīna, ceļojumi.

— Runājot par morālajām, ētiskajām vērtībām, ko, jūsuprāt, latviešiem nevajadzētu pazaudēt un ko vajadzētu mainīt?

— Kas man pie latvieša patīk. Ja man ir kolēģis latvietis un mēs ejam cīņā, es varu uzticēties, jūtos drošs.

Otrs — latvietis ir pamatīgs sava darba darītājs, viņš prot ilgstoši un pacietīgi urbties uz priekšu. Viņš māk ļoti korekti un pamatīgi pildīt savu arodu.

Trešā īpašība — mēs neesam tik iecirtīgi un stūrgalvīgi, tik ierobežoti savā paštaisnībā kā daži mūsu kaimiņi, vieglāk varam atrast kompromisu un sadzīvot. Mums gan var nepatikt, ka neesam tik karstasinīgi… Mēs esam nejauki aizmuguriski — sīkumos, greizsirdībā, bet tas neattiecas uz tādām lielām lietām, mēs gribam izdzīvot.

Protams, šī iezīme var pāriet arī galējībā, kļūt par gļēvulību. Bet es to vērtēju kā nākotnes īpašību, jo būs vajadzīgi cilvēki, kas būs vijīgāki, fleksiblāki, kas var daudz ko pieņemt, bet, ja tu esi tāds stūrains un stūrgalvīgs, tajā pasaulē, kas top, būs grūti.

Es gribētu, lai latvietim būtu lielāka pašpārliecinātība. Tās ļoti trūkst. Bet tas nāk no ļoti senas pagātnes. Mēs esam dīdīti, mocīti, dauzīti, sabradāti. Pašpārliecinātība cilvēkam nāk arī ar ticību. Ja nav šā ticības slāņa, mēs esam diezgan lielā muklājā.

Jāatzīst, ka latvieši bradā pa visādām lietām, Latvija ir pilna ar visdīvainākajām garīgajām izdarībām, kādas vien var iedomāties. Mums pūšļotāju kults tik dziļi ieviesies… Bet mēs neatradīsim pamatu, dzīves drošību, ja mums nebūs ticības.

Otra lieta — latvietim jābūt lielākam uzņēmējam, viņam jāmācās pieņemt risku. Mēs gribam nodrošinātas lietas, bet nākotnes cilvēks ir tas, kas bieži mainīs darbu, darīs jaunas lietas, kas riskēs, uzdrošināsies.

— Ko mācītājs varētu teikt skolotājam?

— Vai skolotāji apzinās, cik grūtu darbu ir uzņēmušies? Ja viņi brīžam jūtas, ka tas, ko viņi dara, nav cilvēka spēkiem paveicams, viņi nemaldās. Tas darbs ir viens no visgrūtākajiem pasaulē, jo tur nestrādājam ar konkrētiem instrumentiem, kurus var iemācīties darbināt, mēs darbojamies ar to, kas patiesībā ir neredzams, — ar cilvēka dvēseli, viņa raksturu, personību, ar zināšanām. Tās visas ir neredzamas lietas.

Kā skolotājs lai atbild, vai viņš dara pareizi, vai viņš ir mācējis, vai viņa darbam ir bijušas sekmes… Vajadzētu novērtēt tos, kas uzņēmušies šo darbu, un domāju, ka Latvijā to novērtē; žēl, ka tas neizpaužas skolotāju algās. Vienmēr Latvijā skolotājs bija starp viscienītākajiem cilvēkiem.

Arī tagad tam ir pamats, jo viņš nodarbojas ar visbūtiskāko — ar cilvēku un ar cilvēcīgumu. Es gribētu teikt skolotājiem: par vienu gan viņi var būt pavisam droši un pārliecināti — viņiem šajā dzīvē ir uzticēts viens no augstākajiem un skaistākajiem amatiem. Viņi nedarbojas ar ķieģeļiem, pat ne ar rozēm, viņi darbojas ar pašu cilvēku, ar cilvēka dvēseli un garu. Tāda privilēģija ir ļoti retiem.