Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Precīzas atbildes par pasniedzēju algām, darba slodzēm un augstskolu finansēm rast nav iespējams (šāda informācija nav pieejama), tāpēc mēģināju rast kādu priekšstatu par patreizējo stāvokli augstskolu akadēmiskā personāla jomā, pirmkārt, apskatot pieejamo IZM [1] statistiku, otrkārt, par šo tēmu aprunājoties ar dažiem pasniedzējiem gan no kādas valsts augstskolas, gan juridisko personu dibinātas augstskolas.
Apskatot IZM statistiku, var redzēt, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, akadēmiskā personāla skaitā un struktūrā vērojamas vairākas negatīvas iezīmes:
1)valsts augstskolās samazinās akadēmiskā personāla skaits, kuriem ir zinātniskais grāds;
2) veidojas neatbilstība starp akadēmiskā personāla skaitu un studējošo skaitu augstskolās;
3) palielinoties studentu skaitam, steidzami jāizvērtē augstskolu kapacitāte (akadēmiskā personāla skaits uz vienu studējošo, studiju vide);
4) augstskolās gandrīz nepalielinās akadēmiskā personāla skaits vecumā līdz 30 gadiem, savukārt palielinās akadēmiskā personāla skaits, kuriem ir 60 un vairāk gadi (vairāk valsts augstskolās).
Savukārt kā pozitīva tendence jāatzīmē asociēto profesoru skaita pieaugums valsts augstskolās, kas varētu sekmēt profesoru skaita palielināšanos turpmākajos gados.
Ielūkojos arī mazliet vispārējā statistikā par augstskolu finansējumu.
Augstākās izglītības kopējais finansējums valsts un juridisko personu dibinātajās augstskolās 2001.gadā ir 68,6 milj. latu, kas veido 1,4% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP).
No kopējās summas 59,1 milj. latu (86%) ir finansējums valsts augstskolās un 9,5 milj. Ls (14%) — juridisko personu dibināto augstskolu finansējums.
Privāto līdzekļu ieguldījums augstākajā izglītībā palielinās. 2001.gadā privātie līdzekļi bija 26,6 milj. Ls, kas veido 39% no augstākās izglītības kopējā finansējuma.
Lai gan augstākās izglītības kopējais finansējums no 1995.gada ir stabili pieaudzis, tas pamatā ir noticis uz ārpusbudžeta ieņēmumu rēķina [1].
Par darba slodzi un atalgojumu taujāta, Ineta Lūka (Mag.paed. BAT Valodu katedras vadītāja, lektore) atbild, ka ir apmierināta ar samaksu (ko precīzi izpaust neatļauj noslēgtais darba līgums ar BAT), jo strādā gan kā lektore, gan kā valodu katedras vadītāja, un līdz ar to saņem pietiekamu atalgojumu. Darba laiks esot apmēram no 08:30 līdz 19:00, kas Inetu Lūku pilnīgi apmierinot.
Jautājumam par vispārējo pasniedzēju stāvokļa vērtējumu, sekoja atbilde, ka privātajās augstskolās esot labāka situācija ar pasniedzēju darba algu apmēru. Turībā I.Lūka augstu vērtē to, ka augstskola atbalsta pasniedzēju akadēmisko pilnveidošanos (semināri, kursi, doktora grāda iegūšana utt). Šāds atbalsts pasniedzējiem būtu nepieciešams visās augstskolās.
Šāda rakstura jautājumus uzdevu arī Guntim Zemītim (Dr.hist., BAT tiesību zinātņu katedras docents). Pasniedzējs Zemītis atbild, ka esot apmierināts ar algas apmēru, tā esot samērīga ar slodzi, kura gan esot liela, jo sanākot strādāt 6 dienas nedēļā.
«Strādāju arī Vēstures institūtā, kur gan algas ir smieklīgas. Vienmēr esmu vēlējies strādāt par pasniedzēju un tagad to daru ar prieku,» saka G.Zemītis.
Pasniedzējs atzīst, ka augstskolu akadēmiskais personāls nav novērtēts valsts līmenī un tas ir slikti, jo tā ir viena no profesijām, kas veido cilvēku (tāpat kā skolotāji).
«Runājot par algām- agrāk privātajās augstskolās bija manāmi labāka situācija, bet tagad jau tā pamazām izlīdzinās ar valsts augstskolām,» vērtē G.Zemītis.
Arī viņš atzīst, ka Turība ļoti daudz iegulda gan skolas pašas, gan pasniedzēju pilnveidošanā. Derētu tikai piestrādāt pie pasniedzēju kolektīva nostiprināšanas- mazāk vieslektoru (pieaicināt tikai spilgtākās personības) un vairāk piesaistīt pastāvīgo pasniedzēju.
«Vēl ļoti augstu vērtēju to, ka Turības izdevniecība strādā ātri un efektīgi. Ja uzraksta grāmatu, nav, piemēram, jāmeklē finansējums, kas vien jau aizņem daudz laika. Šeit pusgada laikā grāmata jau ir izdota,» ar prieku piemin pasniedzējs.
Tad vērsos pie valsts augstskolas (LU) pasniedzējas Velgas Slaidiņas (Mag.iur. LU lektore, Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieka padomniece.)
V.Slaidiņa atzīst, ka Latvijas Universitātē uz papīra strādā pilnas slodzes darba stundas, bet dzīvē sanāk vēl vairāk un strikti piemetina, ka darba alga jau nu tiešām nav samērīga ar slodzi. Tāpēc arī lielākajai daļai pasniedzēju papildus ir vēl viens, vai pat divi darbi, kā rezultātā arī lekcijas netiek pilnvērtīgi sagatavotas!
«Ja es varētu pietiekami pelnīt augstskolā, es nerautos pa diviem darbiem…» domīgi uzver V.Slaidiņa.
Pasniedzējai ļoti patīk viņas darbs, kuru pati nodēvē par «sirds darbu». Taujāta par nepatīkamo savā profesijā V. Slaidiņa piemin nepietiekamo tehnisko nodrošinājumu (nav mikrofonu auditorejās utt) un pārlieku lielo studentu skaitu uz vienu pasniedzēju.
Par algu salīdzinājumu privātajās un valsts augstskolās V.Slaidiņas viedoklis īpaši neatšķiras no G.Zemīša teiktā, ka juridisko personu dibinātajās augstskolās maksājot vairāk, bet nu jau tā starpība ar valsts augstskolām sarūkot.
Kaspars Balodis (LU Juridiskās fakultātes asociētais profesors, dekāns) savu darba laiku nosauca precīzi- 08:30 līdz 17:00, bet sanākot arī pastrādāt ilgāk, par ko gan nepiemaksājot.
«Tas ir tikai normāli, ka nākas pastrādāt kādu stundiņu ilgāk, jo nekad jau nevar iekļauties noteiktajā darba laikā,”»pārliecinoši atzīst K.Balodis.
Uz jautājumu par apmierinātību ar samaksu, sekoja tikpat pārliecinoša atbilde, kas apliecināja pilnīgu apmierinātību ar darba algu. K.Balodis minēja, ka valsts augstskolās dodot pilnvērtīgāku izglītību un tur lielākajai pasniedzēju daļai viņu pamatdarbs esot augstskolā, bet privātajās augstskolās lielais vairākums ir pieaicināti pasniedzēji, kas neveicina izglītības kvalitāti un pastāvīga akadēmiskā personāla izveidošanos (šāda sistēma esot ekonomiski izdevīgāka).
«Jau no 90.gadiem valsts nav padomājusi par akadēmiskā personāla atalgojumu. Augstskolas paaugstina algas uz piesaistīto līdzekļu rēķina, jo valsts pamatlikmes pasniedzēju algām ir ļoti zemas,» atzīst K.Balodis.
Runājot par augstskolas atbalstu pasniedzējiem, tika pieminēta, piemēram, mācību maksas segšana pasniedzējiem, kas studē doktorantūrā. Pēc kā var spriest, ka par pasniedzēju akadēmisko un profesionālo attīstību arī Latvijas Universitātē tiek domāts.
Precīzus secinājumus ir grūti izdarīt, jo visi aptaujātie par finansiālo jomu runāja visai izvairīgi, atturīgi, bet pēc faktiem varam spriest, ka pasniedzēju darba algas privātajās augstskolās pagaidām kopumā vēl ir augstākas par valsts universitāšu piedāvātajām algām, bet tomēr šī starpība sarūk arvien mazāka.