/nginx/o/2018/07/11/8663763t1h7168.jpg)
Sapulces ir vajadzīgas tad, kad negribas neko darīt, — tā savulaik teicis amerikāņu ekonomists Džons Kenets Gelbraits (John Kenneth Galbraith).
Daudziem droši vien būs pazīstama izjūta, ka kārtējā sapulce bijusi tikai tukša parunāšana un tajā «atsēdēto» laiku būtu varējis izlietot daudz lietderīgāk.
Lielbritānijā biroju darbinieki sapulcēs pavadot vidēji 15 stundas nedēļā, tāpēc nav brīnums, ka tiek izgudroti dažādi asprātīgi un citreiz arī savādi veidi, kā atdzīvināt sapulču monotonitāti.
Populārākie paņēmieni ir diskusijās iepīt pazīstamu dziesmu tekstus, sacensties visnodrāztāko frāžu izmantošanā, izmest privātus jociņus par klientu vai šefu, ķircināt kolēģus un uzrunāt viņus tikai iesaukās.
Taču, runājot nopietni, sapulcei nevajadzētu būt garlaicīgai arī bez dažādiem jokiem, ja vien tā ir mērķtiecīgi organizēta un nenotiek tikai tāpēc, ka «tā pieņemts». Arvien biežāk uzņēmumos, pirms ieplānot sapulci, tiek rēķināts, cik daudz tās rīkošana izmaksās, ņemot vērā darbinieku laiku, un apsvērts, vai sapulcēšanās tiešām ir vajadzīga. Uz sapulcēm būtu jāaicina tikai darbinieki, no kuru rīcības vai lēmumiem ir atkarīgs risināmā jautājuma iznākums. Atsevišķos gadījumos piedalīšanos sanāksmē varētu izmantot arī kā iespēju kontaktēties ar cilvēkiem vai atbalstīt sanāksmes rīkotājus ar savu klātbūtni.
Sapulces produktivitāte
Produktīvas sapulces organizēšanai izšķiroša ir sapulces vadītāja prasme to saplānot un vadīt. Viena no visbiežākajām sapulces vadītāja kļūmēm ir sapulces gaitu aizlaist pašplūsmā.
Sapulces laikā nebūtu jākautrējas korekti pārtraukt pārāk ilgas un nesakarīgas runas vai diskusijas, tomēr runātāji arī uzmanīgi jāuzklausa. Vadītājam jāveic piezīmes par sapulcē runāto, jāatzīmē svarīgākie sapulces dalībnieku viedokļi, iesaistot tos diskusijā, jāizdara secinājumi un jāpieņem konstruktīvi lēmumi.
Sapulces dalībniekus vēlams izvietot tā, lai viņi varētu cits citu redzēt, un, protams, sapulce būtu jāsāk un jābeidz laikā, sākumā informējot par sapulces norises kārtību un tās mērķiem. Elementāra būtu prasība, lai sapulces vadītājs pats ierastos norises vietā laikus, lai varētu pārbaudīt telpas un tehnisko aprīkojumu.
Jācenšas panākt, lai sapulcē valdītu labvēlīga un pozitīva noskaņa. Nevajadzētu sapulces vienmēr izmantot tikai tajos gadījumos, kad noticis kas negatīvs, piemēram, kritušies pārdošanas rādītāji, lai nerastos jau sākotnējs uzstādījums — runāsim atkal par slikto. Tāpat sapulces nav piemērots brīdis, lai nopeltu kādu darbinieku, gluži otrādi — tā ir reize uzslavām. Ja tiks runāts par kāda darbinieka sasniegumiem, nesekmīgākie paši izdarīs vajadzīgos secinājumus.