Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
:format(webp)/nginx/o/2024/08/16/16292582t1h1b4c.jpg)
/nginx/o/2018/07/11/8664695t1h9bdc.jpg)
Reizi divdesmit trīs gados pavasarī viņš mostas, lai ēstu… Nē, tā nav radikāla novājēšanas metode, bet gan režisora Viktora Salvas jaunākā filma «Džipers Kripers 2», kas ir turpinājums pirms diviem gadiem redzētajai filmai «Džipers Kripers».
Re kā, nav jāpaiet pat divdesmit trim gadiem, lai Džipers Kripers jau būtu klāt un uz ekrāna vajātu savus upurus. Šī ir kārtējā pusaudžu šausmu filma, kura domāta konkrētai mērķauditorijai un kuru dīvainā kārtā producējis Frānsiss Fords Kopola. Pietiekami respektējams vārds kino pasaulē, lai filmai uzmestu aci… un kārtējo reizi pabrīnītos, kāpēc cienījami režisori ķeras pie apšaubāmas kvalitātes filmu producēšanas.
Filmas oriģinālā sekojām divu pusaudžu gaitām, kurus vajā šaušalīgs elles izdzimums, kas reizi divdesmit trijos gados mielojas ar cilvēka gaļu. Tie būtu daži galvenie fakti par monstru, kuru radījis Viktors Salva. Filmā ieguldītie 10 miljoni ASV dolāru acīmredzot bija tā vērti, jo «Džipers Kripers» ASV vien nopelnīja 40 miljonus dolāru. Filmas turpinājums bija neizbēgams.
Filmas otrā daļa iesākas ar traģēdiju saules pielietā kukurūzas laukā, kurā kāds puišelis piestiprina putnubiedēkļus, no kuriem viens izskatās stipri dīvains… Drīz vien puika kļūst par upuri monstram, kurš tēva acu priekšā aiznes viņu tālēs zilajās. Tēvs (Rejs Vaiss, kas pazīstams no Deivida Linča seriāla «Tvinpīka») gatavojas atriebības plānam un uzmunsturē milzīgu harpūnu, ar kuru vajāt briesmoni. Paralēli šim stāstam sižets pievēršas koledžas autobusam, kas ved mājās basketbolistu komandu, kurai izdevies uzvarēt izšķirošā spēlē. Viņu brašo uzvaras dziesmu pārtrauc ķibele — autobusam pārsprāgst riepa, un, kā izrādās, te nav vainīga uz ceļa nomesta nagla, bet gan paštaisīts verķis, kas veidots no milzīgiem ilkņiem, cilvēka ķermeņa sastāvdaļām un ir ass kā žilete. Lieku riepu autobusā nav (kaut arī priekšā tāls ceļš), un visi sāk nojaust ko nelāgu. Turklāt viena no basketbolu komandas karsējmeitenēm Minksija (Nikija Linna Aikoksa) redz dīvainu vīziju, kurā iepriekšējās filmas varonis Darijs (Džastins Longs) viņu brīdina par briesmoņa tuvošanos. Iestājoties tumsai, visa busiņa kompānija kļūst par ēsmu lidojošajam monstram (Džonatans Breks), kas pēc cilvēku baiļu smakas izraugās savus nākamos upurus. Sākas šausmu nakts, bet basketbolistu komandai jau palīgā dodas fermeris Džeks…
Atšķirībā no pirmās filmas daļas, kuru kaut arī nekādi nevarētu nosaukt par šausmu filmu klasiku, taču kurā režisors vairāk izmantoja saspensu, otrajā daļā mums ir visas iespējas lidojošo monstru apskatīt tuvāk, līdz ar to filma zaudē lielu daļu paredzētās baiļu devas. Ir pietiekami daudz filmu, kurās redzēti dažādu izmēru un neglītuma pakāpju mošķi. 21. gadsimtā neviens vairs skatītāju nepārsteigs ar to vien, ka galvenais neradījums ir ellišķīgi neglīts. Katrā ziņā Viktora Salvas monstrs nav neglītāks par visparastāko «Gredzenu pavēlnieka» orku. Fakts, ka tas tiek aplūkots no visiem iespējamiem kameras leņķiem un pamatīgos tuvplānos, skatītājam liek drīzāk uzjautrināties par eļļaino viepli, nevis sajust šausmas.
Visu cieņu režisora pūlēm filmu padarīt baisu un šausminošu. Diemžēl tādas epizodes kā galvas noraušana vienam no komandas biedriem drīzāk atgādina epizodi no «Monty Python» un zālē izraisa ķiķināšanu.
Šausmu filmas efektu visbiežāk nosaka apkārtējā vide un atmosfēra. «Džipera Kripera 2» darbība norisinās vai nu atklātā laukā, vai autobusā, tā svārstoties no agrofobijas līdz klaustrofobiskām izjūtām, kas ir vienīgais filmas pluss. Klišejiskie tēli — jauniešu bariņš, kas pakļauts briesmām, un drosmīgais fermeris, kas nolēmis atpestīt pasauli no elles izdzimuma, — neveicina baiļu izjūtu. To visu papildina dumji dialogi un samāksloti konflikti, kuru cēlonis ir rasisms un homofobija. Diemžēl filmas režisors nav papūlējies iedziļināties vismaz kādā no filmas varoņiem. Basketbolistu komanda ir bezveidīga masa, skatītājam nerodas emocionāla sakabe ne ar vienu no varoņiem, līdz ar to kļūst gluži vienalga, kurš būs nākamais upuris, interese saglabājas vienīgi par veidu, kā viņš tiks «parauts gaisā».
Ievērojama vieta filmā atvēlēta mūzikai. Režisors neizmanto pirotehniskus efektus un minimāli lieto dažādas skaņas, tā vietā mūsu emocijas diktē vienīgi mūzika, kas nosaka, kurā brīdī jābūt gatavam nākamajam Džipera Kripera «uznācienam». Ja vadās pēc principa «laba filmas mūzika ir tā, ko vispār nepamana», atliek secināt, ka mūzikai «Džiperā Kriperā 2» ir atvēlēta pārlieku liela loma, tā ir vairāk nekā pamanāma un kaitinoši diktē savus noteikumus.
Galu galā filma ir standarta šausmu gabaliņš ar veselu lērumu trūkumu, iepriekš paredzamu sižetu, neizteiksmīgiem varoņiem un vienkārši neglītu galveno varoni.