Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8667554t1hb083.jpg)
Attīstoties informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, arvien aktuālāka kļūst problēma par to, kā darba devējiem efektīvāk kontrolēt darbinieku datoru un interneta izmantošanu, tajā pašā laikā nepārkāpjot viņu tiesības uz privātumu.
Lielāko daļu nedēļas vairums valsts pieaugušo iedzīvotāju pavada darbā. Turklāt atļaušos izteikt minējumu ka lielākā daļa darbā intensīvi lieto datorus, kuri pie tam ir pieslēgti internetam. Ar to minējumus varētu arī beigt, bet tad atklāts paliktu jautājums, cik daudz lietotāju savu darba datoru un tā interneta pieslēgumu izmanto personiskām vajadzībām. Cik daudz datorlietotāju sūta privātas e-pasta vēstules, meklē informāciju internetā personiskām vajadzībām, darba laikā iepazīstas ar jaunumiem portālu ziņu slejās? Un tas viss darba laikā par darba devēja līdzekļiem.
Protams, darba devējs var stingri noteikt savu resursu izmantošanas ierobežojumus. Bet, ja tas nav noticis, vai darbinieks var justies brīvs un pārliecināts, ka viņa privātā dzīve netiks aizskarta? Vai darba devējs var būt pārliecināts, ka viņa intereses netiks aizskartas? Kā jebkurā jautājumā, arī šajā ir dažādi aspekti un katrai pusei sava taisnība. Tāpēc, pirms uzbrūkam viens otram, labāk apsēdīsimies un mierīgi apsvērsim, kas īsti mūs satrauc.
Kas uztrauc darba devējus
Piekrītiet, ka darba devējus var gluži labi saprast. Iedomājieties sevi viņu vietā. Jūs apgādājat darbiniekus ar datoriem, nodrošināt interneta pieslēgumu, lai viņi varētu efektīvi veikt savus pienākumus, un galu galā maksājat viņiem algu. Un, tā kā nepateicība ir pasaules alga, darbinieki to visu izmanto savā labā. Kaut kā dīvaini tomēr sanāk.
Nopietni runājot, darba devējam jaunākās tehnoloģijas rada vairākas problēmas:
- dīkstāvi, kad darbinieks darba laikā izmanto datoru (ar interneta pieslēgumu vai bez), lai izklaidētos, spēlējot spēles, lasot ziņas, sarakstoties ar draugiem, čatojot utt.;
- liekas summas, kas jāmaksā par ārzemju datu plūsmu (ja nu kādam vēl nav noslēgts līgums par fiksēto maksu), ko «ģenerējuši» ne pārāk apzinīgie darbinieki;
- informācijas noplūdi, kas tagad ir daudz vienkāršāka, jo nav nepieciešams slepus pārfotografēt dokumentus un iznest tos, paslēptus zem krekla;
- atbildību par informāciju, kas iesūtīta kādā forumā, izmantojot uzņēmuma datora IP adresi.
Katrs darba devējs šo sarakstu var papildināt un papildināt, pievienojot tam savas bažas.
Kas uztrauc darbiniekus
Darbinieku uzraudzība arī ir kļuvusi izsmalcinātāka. Tagad var uzstādīt elektroniskus darbinieku reģistrācijas rīkus, kas pieraksta, cikos darbinieks ienācis pa durvīm, izgājis ārā (piemēram, pusdienās), cikos atnācis un cikos pametis darbu. Tāpat var pārķert un izlasīt e-pasta vēstules, kas tiek rakstītas ne vien darījuma partneriem vai klientiem, bet arī mīļotajai meitenei vai draugam no konkurentu firmas. Galu galā boss var arī apskatīties darbinieka ekrāna saturu sava datora ekrānā, tādējādi sekojot tam, ko un kā darbinieks dara.
Un kā tad ar tiesībām uz privāto dzīvi? Galu galā jebkurā darbavietā ir kāds slepens stūrītis, kurā darbinieks var, neviena netraucēts, paurbināt degunu vai parādīt savam atspulgam mēli. Kāpēc tad šis privātums nevarētu tikt attiecināts arī uz saraksti un telefona zvaniem? Kāpēc e-pasta adrese un Interneta pieslēgums nevar būt kā papildu bonuss pie algas? Un par algas izlietojumu darbiniekam taču nav nevienam jāatskaitās — vismaz bosam jau nu noteikti ne.
Situācijas risinājumi
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija nosaka cilvēka tiesības uz privātumu. Tās ir nostiprinātas arī mūsu Satversmes 96. pantā: «Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.» 1970. gadā Eiropas Padomes cilvēktiesību eksperti noteica, ka personas privātuma intereses attiecas uz personisko komunikāciju un sakariem.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas precedenti ir noteikuši, ka privātā dzīve attiecas arī uz profesionālo un uzņēmējdarbību, bet korespondence savukārt attiecināma arī uz telefona sarunām (gan biznesa, gan privātām). Šis princips pēc būtības varētu ietvert arī e-pasta vēstules un interneta lietošanu kā tādu. Ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, vārds «korespondence» konvencijā tika aizstāts ar vārdu «komunikācijas».
Taču šo principu attiecināšana uz darba vietu nav tik vienkārša. Šajā gadījumā vairāk jāvērtē pēc lokālajiem tiesību aktiem, kas nosaka, kā darba devējam būtu jāizturas pret sava darbinieka privātumu. Šeit varētu atzīmēt vairākus principus:
- proporcionalitātes principu — šādai uzraudzībai vienmēr ir jābūt atbilstošai un proporcionālai mērķiem, kas tai jāsasniedz. Tas nozīmē, ka vienmēr ir jācenšas līdzsvarot darba devēja un darbinieka intereses. Darba devējs, protams, var aizsargāt savas ekonomiskās un finansiālās intereses, bet ieguvumam ir jābūt proporcionālam darbinieka brīvības ierobežošanai;
- caurspīdīguma principu — būtībā tas nozīmē, ka darba devējam ir jābrīdina darbinieks, ka šāda uzraudzība notiek. Uzraudzība nedrīkst būt slepena un darbiniekam ir jābūt informētam par to, ka viņa e-pasta sūtījumi var tikt caurskatīti. Ņemot vērā šādu informāciju, darbinieks arī attiecīgi plāno savas darbības;
- vienlīdzīguma principu — uzraudzība nedrīkst izraisīt kāda darbinieka vai darbinieku grupas diskrimināciju. Visi jāuzrauga vienādi, piemēram, jaunas meitenes nedrīkstētu uzraudzīt vairāk vai mazāk kā puišus. Tāpat arī pensijas vecuma darbinieka apmeklētāko interneta lapu tops vadītāju nedrīkstētu interesēt vairāk nekā citu darbinieku skatītākie resursi, lai gan arī nevar šo jautājumu vērtēt vienpusēji. Galu galā šis pensionārs varētu būt galvenais trafika ģenerētājs no pornogrāfiskiem resursiem.